40. DIENA

40. DIENA

– Kā Tu zini, ka viss būs labi? Es zinu, ka citi to spēj izdarīt, bet man liekas, ka es nē..

-Mām, nemuļķojies, ar ko Tu esi sliktāka par viņiem? Tu arī to vari. Es Tev palīdzēšu. Mēs visi palīdzēsim, cik varēsim… Mammīt, Tu nedrīksti mani Te atstāt vienu..

Ir pienākusi zīmīgā 40. diena. Mana mamma joprojām ir prom un nekad neatgriezīsies kā mana mamma, varbūt kā mana meita, mazmeita, mazmazdēls vai māsa – nākamajā dzīvē, bet šajā.. mana mamma ir prom. Citā dimensijā, debesīs, tepat apkārt, mūsu sirdīs, izgaisusi, izšķīdusi, viss atkarīgs no tā, kam tici. Es zinu, ka šīs 40 dienas mana mamma katru dienu kaut uz brītiņu ir bijusi ar mani. Esmu viņu jutusi, redzējusi, reizēm pat dzirdējusi viņas smieklus. Viņa man glauda galvu, kā to darīja, kad ieliku viņai to klēpī, viņa mani apskauj, mierina un uzbur galvā atmiņas.

Skalā no 1 līdz 10, cik ļoti man sāp, cik ļoti man viņas pietrūkst, cik ļoti gribu iesēsties viņai klēpī un pieglauzt galvu.. manī ir caurums, esmu siets, esmu viena plosošas vētras vidū. Man apkārt ir tik daudz apbrīnojamu cilvēku, kuri kaut uz brīdi ļauj man justies normālai 21 gadu jaunai, bez šī visa, kas ar mani.. mums noticis šogad.. bet vienalga es šajā visā esmu viena. Man vienai ir jāpārdzīvo, jāsavācās, jāiemācās sadzīvot un jādzīvo tālāk. Ir dienas, kad liekas, tas nav tik grūti, jā, vienmēr būs neliela smeldze, bet es tikšu galā, mamma negribētu, lai raudu, un es viņu tur neapgrūtināšau ar savam asarām, lai viņai ir vieglāk. Ir dienas, kā šī, kad sāp tik ļoti, ka nevaru nostāvēt.

Mana mamma man sēž klēpī, melnā, pāris kg smagā, metāla bundžiņā, un manas asaras birst uz metāla plāksnītes ar datiem. Vai kāds mani nevarēja sagatavot šai situācijai? Nekad nedomāju, ka nonākšu šeit.. vismaz ne tuvākos 50 gadus. Mes taču runājām, ka būsim divas trakas tantes, sarkaniem nagiem, krāsainiem tērpiem. Šurīsim pa pasauli, līdz nemaņai mīlēsim zvērus, plosīsimies un trakosim uz nebēdu. Viss vienmēr liekas tik skaisti. Rožaina nākotne, tik daudz plānu, vēlmju, iesāktu darbu, sapņu. Ikvienam. Mēs rotaļājamies ar laiku, tā itkā tas mums būtu neierobežotā daudzumā. Es varētu padalīties ar savu laiku, aizdot mammai, lai tikai viņa varētu izdarīt kaut nelielu daļu no tā, ko viņa gribēja šajā dzīvē. Sagaidīsim vasaru, kādu siltu un skaistu dienu, un es izdarīšu vienu lietu, ko viņa gribēja, vismaz kaut ko, ko varu izdarīt viņas labā.. izbēršu viņas pelnus jūrā. Mana mamma pārvērtīsies par jūru, par okeānu. Viņa būs katra upe, ezers un strauts, un man vienmēr būs pie kā atgriezties.

Šo 40 dienu laikā esmu pārcilājusi galvā 8 mēnešus. Brīnumainus mēnešus, jo ar 4. stadiju parasti cilvēks nenodzīvo ilgāk par 3-4 mēnešiem. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka vēzis ir individuāla slimība. Katrs ar to cīnās citu iemeslu dēļ. Mana mamma negāja pareizo ceļu savā dzīvē, un viņu vienkārši noņēma no trases. Kā teica viens gudrais “Vai nu Tu pilnībā mainīsi savu dzīvi, vai Tev pavisam drīz tiks dota jauna.” Viņai tika dotas neskaitāmas zīmes, kuras redzēju arī es, bet viņa neņēma tās pietiekami nopietni un turpināja pa vecam. Viņa pati kļuva par upuri sev. Nav vairs jēgas to visu tirzāt un kā būtu, ja būtu, jo tā vairs nebūs nekad. No šī varam mācīties vairs tikai mēs…

Joprojām katru dienu paņemu rokās telefonu, lai viņai piezvanītu. Nespēju izdzēst viņas nummuru vai izmest mīļos sīkumiņus, tāpat kā pat saprotot, ka viņas vairs nav šeit fiziski, nespēju ar savu prātu saprast, kā es visu savu atlikušo mūžu, kāzas, manu bērnu piedzimšanu, visus svētkus, priekus un bēdas dzīvošu bez sava labākā drauga. Šie Ziemassvētki, lai arī bija ļoti jauki, man tie bija tukši, jo mamma uz mani skatījās tikai caur sveču liesmu no bildes, viņa mani samīļoja tikai tik, cik varēja, ar ledainu vējiņa plūsmu un mīļiem smiekliem manā galvā. Tas viņai droši vien ir tik skumji, nemitīgi vicināties man gar seju un saprast, ka viņas meita viņu neredz. Bet es zinu, ka Tu esi, tikai citā dimensijā, reizēm Tev izdodas parādīt savu klātbūtni, reizēm ne. Reizēm šķiet vai es vienkārši to visu iztēlojos. Nē.. es zinu, ka Tu te esi. Tu nekad, pat, ja bija jāatstāj ķermenis, mani nepamestu.

Tinte, jauns zīmējums uz manas ādas. Mana mamma uz mana kreisā pleca un lāpstiņas. Neizdzēšama no mana ķermeņa, tieši tik pat ļoti kā no manas atmiņas. Trīs ziedi – magones, pienenes un ehinācijas, kurus mamma visbiežāk izmantoja kā motīvus savos podiņos. Krāsu šļakatas, kuras viņa ir atstājusi mūsu dzīvēs. Nospiedumi uz katra, kurš viņu pazina, audekla. Tas bija ļoti sāpīgi un emocionāli, jo uz beigām uzplēsa visu, ko tik ļoti turēju iekšā. “Ja man sāp šis, kā mamma jutās pēdējos savus dzīves mēnešus? Ja viņa varēja izturēt to visu, es varu izturēt arī šo”.

Bira lielas un skumjas asaras, cirta ciet elpu un rāva caurumu dvēselē. “Mammīt, tas Tev, katra krāsa un līnija.”

10441013_290375961172382_5540766348869558731_n

Mām.. mana mazā, mīļā mammīt.. es Tevi tik ļoti mīlu.

zanete



2 thoughts on “40. DIENA”

  • Tik skaisti, skumji un skaudri…un tik netaisni, ka vienam mazam cilvēkbērnam gada laikā vesela mūžības pieredze cau sevi jāizlaiž…

  • Cik patiesi un skaisti Tu raksti!!! Tavu mammīti pazinu pavisam nedaudz …vairākas reizes satiku pie Ingas Kadagā un Brīvdabas muzeja tirdziņā..neticēju kas notika..katru reizi raudu, lasot ko raksti…Jūs abas bijāt tik vienotas…es priecājos to redzot…pēdējais kas palicis manā redzes albūmā ..esat Jūs abas ar tām zvēru cepurēm pie Ingas…un mammas skaistie ,garie, rudie mati..nebaidies skumt..tas sāp, bet nebaidies arī atlaist mammīti..tālāk debesīs….viņa vienalga pieskatīs un sargās Tevi vienmēr……

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *