ES SAPŅOJU

ES SAPŅOJU

Pirms nedēļas es biju uzrakstījusi ko jaunu, ko publicēju un izņēmu jau pēc 3 stundām, jo sapratu, ka tie ir pārāk skaļi vārdi… daļu es atstāšu, bet daļa mainījās nedēļas laikā. Jā, man atlika parunāt ar savu krusttēvu, 45 minūtes ar savu kursabiedreni un sajust savu stipro aizmuguri Mārtiņu, kurš ar mani leposies un atbalstīs, lai arī ko es darītu…

Straujiem soļiem tuvojoties tai lielajai dienai, kad koledžas direktore man svinīgi pasniegs diplomu ar galveno vārdu tajā “Vecmāte”, apkārtējie mani sāk bombardēt ar jautājumu “Nu, un ko tālāk darīsi?” un lielākā daļa no viņiem ir neizprotami sašutuši, kad atbildu, ka es vēl īsti nezinu. Es sevi meklēju un veidoju, un zinu, ka kaut kā mana dzīve būs saistīta ar šo medicīnas nozari, jo man tik ļoti to patīk darīt, man patīk sadarboties ar ģimenēm un mazuļiem, kas ir vēl mammas puncī vai jau ieraudzījuši dienasgaismu. Es ar putām uz lūpām varu aizstāvēt un oponēt, kad izceļās diskusijas par vecmātību vai jebko kas ar to ir saistīts, Mani izraisa tik milzīgu laimes sajūtu katra sieviete, kurai varu kaut padomu dot, nemaz nerunājot par tiem pieciem mazulīšiem, kurus manas rokas turēja pirmās. Katrai mūsu kursā šis skaits ir atšķirīgs, dažas laimīgi sagaidījušas vairāk, citas mazāk, bet es esmu lepna ar saviem pieciem bērniņiem, kurus ar smaidu uz lūpām sagaidīju un atceros joprojām katru no viņiem.. “Jebkurš var noķert, grūtākais ir tikt līdz pašai ķeršanai” –  jā, piekrītu.. un te sākas mans stāsts. 3 gadus es pilnīgā pārliecībā mācījos, ar domu, ka man vajag medicīnas izglītību, jo gribu mācīties kosmetoloģiju, lai man būtu labāks pamats tai. Viena saruna ar krusttēvu braucot no Rīgas uz Valmieru un viss apgriezās kājām gaisā. Manī bija tik liela cīņa ar sevi un katru, kura man teica, ka nevienu citu kā savu vecmāti viņa nevar iztēloties, kā tikai mani. Un tādu ir daudz. Vienmēr domāju, ka johaidī, kāpēc? Es nebūšu vecmāte, es to negribu! Jā, man tas viss patīk, bet ilgtermiņā- tas nav mans!
Kas mainījās? Es nezinu! Es aptvēru, ka visa mana lielā negribēšana slēpjas bailēs. Bailēs, ka nemācēšu, bailēs, ka neesmu tik kompitenta, bailēs, ka viss 3. kurss ar pāris izņēmumiem, bet ir man gar kāju (atvainojos), jo ar mammītes slimību, es skolā biju tikai ķeksīša pēc. Gribēju ņemt akadēmisko, gribēju pārtraukt mācības, gribēju tikt prom, jo nevarēju to visu vairs pavilkt. Kad mamma aizgāja, sapratu, ka man īsti nav iemesla vairs nepabeigt koledžu un te – ba-bām.. Es gribu būt vecmāte. Apjukums un neziņa, jo mainījās viss, ko sev 3 gadus ieskaidroju. No kura gala lai sāk? Man nav ne jausmas. Kā lai mācās un apgūst? Tikai caur praksēm un lielu atdevi. Tajā pašā vakarā pēc sarunas ar krusttēvu es piezvanīju kursabiedrenei. Elīz, paldies Tev par garo sarunu.. nebūs viegli, bet Tu mani iedvesmoji. Es nezinu kā es nokļūšu galamērķī, bet vai man maz vajag redzēt ceļu?
Tagad.. Tagad es ņemšu no praksēm visu, ko varu paņemt, palīdzēšu tik ģimenēm, cik būs manos spēkos un kopā ar viņiem sagaidīšu tik daudz mazulīšu, cik man būs lemts sagaidīt. Es mācīšos un centīšos uzsūkt visu, ko man stāsta. Man patīk šī profesija, no atsauksmēm es jūtu, ka man tas arī padodas.. vismaz nedaudz. Domāju, ka tā padošanās ir lielā mērā atkarīga no tā, vai mīli to, ko dari. Kājas reizēm ir beigtas, rokas trīc, galva vairs nedomā, bet es jūtos no sirds laimīga. Laimīga veikt dažādas manipulācijas, likt aparātus, jaukt medikamentus, mazgāt dupšus, apkopt bērniņus, grozīties, elpot un gorīties kopā ar mammītēm, laimīga būt klāt un kaut nedaudz palīdzēt viņiem šajā dienā, kas viņiem tāda būs viena vienīgā, unikāla un neaizmirstama.
Es redzu galapunktu, kur gribu nokļūt (man vismaz šķiet, ka redzu, bet ar katru jaunu mācību, iespēju un varēšanu šī bilde nedaudz mainās), kā es tur nokļūšu – nav ne jausmas, bet, kā vienmēr teica mana mīļā mammīte “Braucot tumsā, Tu arī redzi tikai tik tālu, cik sniedzas mašīnas lukturu gaismas, bet galamērķī pa vienu, vai citu ceļu, vienmēr nokļūsti.”

Maziem solīšiem uz priekšu.. Prātā jau ir uzburts jauns JASMĪNA koncepts. Ceru uz pirtīžu apgūšanu, pirtnieces diploma iegūšanu, krūts zīdīšanas kursi, kosmetoloģija – manikīri, pedikīri, masāžas, fitoterapija, kā arī gribētu apgūt mikropigmentāciju (un vēl un vēl, un vēl) un, protams, vecmātība. Man no sirds patīk šī profesija, un esmu pateicīga, ka vējš mani aizpūta tieši šajā virzienā. Nāks laiks, nāks padoms, kā man nokļūt tur, kur vēlos.
Joprojām neticās, ka esmu finiša taisnē medicīnas koledžā. Kā? Pa kuru laiku? Teorija ir beigusies, eksāmeni nolikti un ir laimīgi sākusies lielā valsts kvalifikācijas prakse, kuru es izeju Vidzemes slimnīcā + jāuzraksta un jāaizstāv kvalifikācijas darbs. Tik daudz reižu gribēju izņemt dokumentus no koledžas vai vismaz paņemt akadēmisko. Mammīte un Mārtiņš man neļāva. Nē, viņi mani stūma un grūda uz priekšu. Bija brīdis, kad pat vairs nerāpoju pabeigšanas virzienā, bet tikai gulēju tajā. Kā tas notika, kur palika 3 gadi, man nav ne jausmas, bet esmu kļuvusi bagātāka. Vecmātes zināšanas un profesija ir kas brīnišķīgs, kas vārdos neaprakstāms. To var tikai izjust esot tur – blakus sievietei, kas grib bērniņu, grūtniecei vai ģimenei, kas teju-teju kļūs par vienu brīnumu bagātāka. Šīs zināšanas (lai arī par vecmāti ir jāmācās visu mūžu un pēc 3 gadiem Tu esi tikai uz starta līnijas) es nemainītu ne pret ko, tāpat kā visu, ko esmu redzējusi un pieredzējusi.

Bet ar daļu no savām domām es jau esmu citur, es peldu kāzās un manā pirmajā vasarā kā Eglītei. Es peldu, sapņojot par to kā viss būs, un reizēm neatšķiru to no šī, jo to visu jau jūtu, redzu un dzirdu. Priekšā ir lielas lietas…

Ja tomēr nedaudz par detaļām.. mēs esam nomainījuši kāzu datumu no 19.06 uz 17.07 dažādu iemeslu dēļ. Ir nedaudz mainījies koncepts, jo mums būs 4 vedēji, krāsu palete no pasteļtoņiem, salātu un fuksiju krāsas ir nomainījusies uz pelēko, rozā un violeto toņu gammu, atķeksēto lietu sarakstā ietilpst mūsu mācītājs, iesvētes mācības iziešana un mūsu iesvētības Mežaparka draudzē, kāzu vieta, kāzu scenārija izveide, nokomplektēts viesu saraksts, fotogrāfa atrašana, manas un manu lielisko meiteņu kleitu šūšanas fiasko uzsākšana, kāzu mūziķi, kāzu ielūguma melnraksts un doma kā tas izskatisies, un daudz kas cits. Viss sāk likties tik reāls un tik.. drīz. Bet esmu priecīgi satraukta.

Es sapņoju un zinu, ka mani sapņi reiz piepildīsies, jo tie jau tagad manī ir dzīvi un sajūtami. Zinu, ka mans JASMĪNS reiz pārvērtīsies par ko lielu un pavisam reālu, bet pagaidām…

zanete



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *