Krāsainās rudens lapas, kastaņi kabatās, sārtās vakara debesis un dzestrums no rītiem. Šoruden, šķiet, it visā ir mana mamma. Pēc gada es atveru viņas podniecības instrumentu kasti, pēc gada pirmo reizi atkal pieskaros vēsajam mālam un pāršķirstu bildes. Liekas, ka uz katra stūra mamma sūta atmiņas un situācijas, kuras man atgādina visu. Maršruts ved gar Gaiļezeru vai jāiet cauri Briāna ielas dzīvokļa pagalmam. Trases, ko gadu centos ignorēt un izgriezt no ikdienas gaitām tagad mani nejauši piespiež tur doties un pacelt acis uz tiem logiem caur kuriem vērāmies 5 gadus, kur viņas sirdī dzima podniecība, kur sākās un beidzās tik daudz.. un tiem logiem, kur tika pavadītas beidzamās 2 nedēļas uz šīs zemes, šajā dzīvē. Es neticu nejaušībām.
19. novembrī būs apaļš gads – tik strauji pagājis, tik ilgi vilcies. Mammīte no mākoņa maliņas.
Vai ir kļuvis vieglāk? Es neatļaujos ilgi skumt, neatļaujos viņu apgrūtināt ar savām sērām, bet tā vietā sūtu viņai mīlestību un gaismu. Man viņas tik ļoti, ļoti pietrūkst. Katru dienu. Es joprojām esmu siets, kuram cauri zēģelē vējš brīžos, kad automātiski paņemu rokās telefonu, lai viņai piezvanītu un padalītos priekos vai bēdās vai, kad redzu mammas ar meitām.. Es nespēju skatīties, ja bērni ar necieņu izturas pret vecākiem – gribas viņus sapurināt un uzkliegt vai viņi saprot ko dara, vai saprot, ka vecāki uz šīs zemes mums nebūs mūžīgi, ka pat nenojaušam cik vajadzīgi un tuvi tie mums ir. Tādos gadījumos es atceros un no sirds nožēloju katru savu nelaipnību, dusmas, lamuvārdu, lai arī zinu, ka tas ir tikai cilvēcīgi dusmoties un strīdēties ar vecākiem, tāpat kā reizēm sevi vainot pie tā, ka neizdarīju vairāk, vai dusmoties uz aizgājēju par to, ka tas mūs pametis. Manī reizēm mijās dikti daudz emociju, kuras ar prātu saprotu, ka ir bezjēdzīgas, jo mainīt vairs nevar neko, bet sirdī laikam vienmēr paliks nožēla, skumjas, dusmas, aizvainojums, bezpalīdzība un nespēja pieņemt. Nav bijusi diena, kad es nebūtu domājusi par visu, kas notika, kad nebūtu pārcilājusi galvā dienas un nedēļas, lai arī cik bezjēdzīgi tas tagad nebūtu, bet, kad jūtu, ka domas sāk lidot jau par tālu un dziļu un sāk mani sāpināt, es iededzu svecīti un lūdzu viņai mieru. Reizēm nobirst kāda asara, reizēm sāpīgi smeldz, bet es zinu, ka man līdz galam ir jāizsāp, reizēm jāļauj sev iegrimt tur, kur man ir bail būt – atmiņās, lai pārdzīvotu, lai atrastu atbildes, lai pierastu un norimtu. Pamazām.
Pirms neilga laika es beidzot izdarīju to, ko mammīte vēlējās – izbēru viņas pelnus jūrā. Ar trīcošām rokām izpildīju kluso solījumu. Pasakaini skaista diena, sārts saulriets, pilnīgs klusums un putnu lidojums virs ūdens – vēl skaistāku vietu un laiku viņa sev nevarētu izvēlēties.
Mana mamma ir okeāns, mana mamma ir burbuļojošs kalnu strautiņš un varens ūdenskritums. Viņa ir visur un vienmēr…
Kā es vēlos, lai Tu būtu ar mums šeit, šajā dimensijā un kopā ar mums piedzīvotu to brīnumu, kas notiek. Tu mūs vienmēr sargāsi, nevienam neredzama un nedzirdama, bet vienmēr klāt esoša, un es Tevi vienmēr mīlēšu un sūtīšu siltas domas.
Mammīt.. Tu jau zini..
One response to “GADS BEZ MAMMAS”
Manās atmiņās viņa arī joprojām ir dzīva un laimīga! Un zinu, ka viņa ir laimīga arī TUR-otrā pusē.. Jo viņas mīļā, skaistā,gudrā meita ir turpinājums un apliecinājums tam, ka ar cilvēka aiziešanu nekas nebeidzas, bet turpinās citā dimensijā un kvalitātē…Mīlestība turpinās arī pēc mums, un tas ir tas skaistākais!