Ja man būtu jānosauc viss, ko es mīlu, kas man ir personīgi svarīgs un tuvs, cik tālu šajā sarakstā būtu es pats? Kur šajā listē būtu mana Sirds telpa, mans augums, ko pierasts gānīt un nosodīt? Kur būtu mans Spēks un Zināšana?
Ja Tu sevi vērotu no malas – vai skatītos ar Mīlestības pilnām acīm par brīnišķo un tīro būšanu? Vai sarauktu uzacis, nosmīnētu, piesietos iedomātām nepilnībām?
|
Mēs pārāk daudz sevi svēpējam, sodam un pātagojam par visu iedomāto, un visu, kas neatbilst kādam iedomātam plauktam. Ja varētu – nogrieztu to Dvēsles daļu, kura jūt un sulo, daļu no ciskām – to, kura saskarās. Deguna uzkalniņu un vasaras raibumus nost. Tāpat nocirst no sevis gabalu ar nepareizību, neatbilstību. Pabūtu vēl upura lomā par to, cik grūti – viss neizturami grūti. Vēl mazliet parušinātos te pa to virspusi – pa matu krāsu un diplomu atvilktni. Vēl mazliet, vēl pavisam mazliet te, kur varu dienu izvilkt ar small talk un to masku, kura man sniegs citu aplausus, bet aiz muguras smeldzīgi čukstēs par to, kā man dzīvot savu dzīvi. Jo tie apkārt jau zinās labāk. Jo no šīs es ņemšu šo padomu, no tās to ieteikumu, no trešā ideju par ideālu, no medijiem uzburto pasauli, no kaimiņa iedomātu dzīves vieglumu. Bet tur iekšā – tur patiesi iekšā, vai Tu zini kas Tu esi? Un kā Tu esi? Bez definīcijas – vien sajūtā, stājā, īstumā, jā, arī cilvēcībā. Vai Tu melo man, bet visu pirms – pats sev? Un, kas notiek, ja es uzņemos atbildību par sevi, par to, kas man uzticēts, par savu Spēku un varēšanu. Par savu Gaismu un savu Tumsu? Ja es uzņemos spīvu atbildību par dzīvi ko dzīvoju? Kas mainās? Vai jūti?
|
Tu, es, mēs esam vajadzīgi, sargāti, mīlēti un loloti.
Atver acis.
Laiks mosties.
|
/Pateicībā, Vībotnīt/
Leave a Reply