CILVĒCĪBĀ LĪDZ KAULAM

CILVĒCĪBĀ LĪDZ KAULAM

Kas es esmu un, ko es daru? Kam es rakstu? Par ko es rakstu? Es jūtos galīgi apmaldījusies.
Ieejot JASMĪNĀ man nav skaidrs kam un kāpēc. Mani vilina cilvēcība – netīras pēdas pēc pastaigas mežā, smilšaina gulta pēc suņa trakumiem jūras malā, sāpes pēc mīļa cilvēka aiziešanas, kailas un sārtas miesas pēc pirts, dzemdības – īstas, neuzspēlētas, kad redzams un jūtams pats kodols, pati dvēsele.
Ko es gribu? Kas es esmu?

Ar katru nākamo JASMĪNA rakstu es ilgi sevi šaustu – kam man tas? Vai tiešām es dzenos pēc like’iem, ik pēc pāris minūtēm nervozi vērojot Google Analytics un to, cik cilvēku šobrīd lasa blogu? Vai es dzenos pēc populārām tēmām, atslēgasvārdiem un citu atzinības?  Kāpēc es sāku JASMĪNU?
Man patīk rakstīt un man vislabāk tas izdodas, kad sāp. Laikam tad cilvēks spēj būt līdz dvēseles dziļumiem tīrs un patiess. Dzīvē es neesmu daiļrunīga – drīzāk klusa, lai arī “savējo” kompānijās varu skaļi aizstāvēt savu patiesību. Es balansēju starp ekstravertu un introvertu un mutiski cenšos sakarīgi noformulēt savas emocijas. Šeit es esmu es. Te es varu nedaudz apdomāties, uzrakstīt. Reizēm rakstītais skrien pa priekšu domām.
Man patīk rakstīt – tā man ir vieglāk izkliegt visu, kas iekšā, izpaust emocijas, raudāt, smieties. JASMĪNS ir mana dienasgrāmata Pasaulei. JASMĪNS ir mans stāsts.

Es jūtos izsalkusi. Izsalkusi pēc dzemdībām un būšanai klāt, kad sieviete ir tik stipra un tik īsta, kad tēvi ir tik jūtīgi un maigi, un brīdim, kad manas rokas ir vienas no pirmajām jauno dzīvību sagaidot. Esmu tik ļoti izsalkusi pēc vecmātības, lai arī man nav ne jausmas no kura gala sākt, lai tajā visā iepeldētu, kad Gustavs (un iespējams nākamie bērni) būs paaugušies. Kā man pietrūkst manas mīļās Baibas, manas vecmātes, manas skolotājas, darba kopā, pa pirkstiem kopā, priekiem kopā. Viņa man parādīja un es iemīlēju.

Es esmu izslāpusi pēc cilvēcības – tīras, bez tehnoloģijām, like’iem un gadžetiem – ar basām un nosalušām pēdām pie ugunskura, kailām peldēm, siltiem apskāvieniem, kas ilgst par sekundi ilgāk, kā pieņemts, tirpstošām rokām no zemes enerģijas, saldām un sanošām pļavām. Es ar kaifu eju pirtī un vēroju tos, kuri no tās nāk laukā – kūpoši, karsti, sārtām sejām, nosvīduši, aizelsušies, aukstā ūdenī iegrimstot, iekliedzoties, kailām miesām noguļoties zālē un lidojot. Ak Kungs, cik tas ir skaisti!

Varbūt tāpēc vecmāte, varbūt tāpēc pirtniece. Cilvēcība – dzemdību zālē, pirtī. Atdali, saliec kopā, bet tur nevar notēlot, tur Tu esi tīrs un patiess, reizēm pašam nezinot, ka tāds esi. Man patīk vērot, cilvēkus savā cilvēcībā.

Es meklēju, kas es esmu, meklēju atbildes uz daudziem jautājumiem, bet zinu, ka mīlu cilvēcību visās tās izpausmēs. Mīlu sāpes un ciešanas, jo tās mani ir rūdījušas un atvērušas acis. Mīlu skaistumu, kuru vērojot smeldz sirds. Cik daudz stundas es esmu pavadījusi gaudojot pret datoru, kā vilks pret mēnesi, ar sāpēm, kas liekas, ka rauj cauri, ar asarām acīs no skaistuma, ko esmu piedzīvojusi. Puņķaina, noraudājusies, aizelsusies un klabinot, klabinot, klabinot. Atlaižot, izelpojot, atbrīvojoties un raudot. Es rakstu un pinkšķu, un lasu reizi septīto, kas uzrakstīts, un publicēju, izlasu vēl vismaz piecas reizes un varu uzelpot – uzrakstījusi, vēl reizes 10 lasot, izdzīvojusi un palaidusi.

JASMĪNS mani glāba, kad aizgāja mana mammīte, kad kliedzu un plosījos, un ceļos kritu, un gaudoju siekalām šķīstot. JASMĪNS mani iedvesmoja, kad Gustava dzemdību stāsts aizgāja interneta plašumos tālāk, nekā es spēju noticēt.

Es nezinu vai šoreiz rakstot atradu atbildes uz saviem jautājumiem. Es meklēju, kas es esmu un kas es gribu būt. Tikmēr JASMĪNS ir mans klusais ceļabiedrs, ļaujot man būt un paciešot visas manas emocijas un vētras.

zanete

Bilde no Pinterest’a



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *