Man cauri skrien vētras, melniem mākoņiem, zibeņiem, tornādo un lietu, kas skalo kokiem saknes. Man cauri skrien taureņu bari, putnu kāši, paisumi un bēgumi un man cauri, kā sietam, spīd saule. Margrietiņas, rudzu puķes, magones, pēterpogas, asinszāles, dadži, ceļmallapas, vīgrieži- aug man cauri. Manas pļavas vidū, plašs dārzs ar augļu kokiem, zemeņu un kartupeļu laukiem, dillēm, lokiem, redīsiem un gurķiem. Saulīte spīd, dod gaismu visam, lai tas varētu augt un dzīvot. Viegls vējiņš mijas ar vētrām. Strautiņš burbuļo un tek, neapstādamies, dodot spēku dabai. Es esmu pļava, kuru ieskauj sienāži, gliemeži, sliekas, vāveres, vilki, brieži un lapsas. Viss plūst un mainās, pēc karstas un skaistas dienas nāk negaisu plosīta nakts, kuras spēks ir tik liels, ka atliek vien stāvēt un gaidīt zibeni, kas izskries cauri un nogāzīs no kājām. Milzīgs klusums pēc vētras un atkal lēnām pļava mostas, lai ņemtu no saules, no kukainīšiem, no vieglā vējiņa, visu, cik var sasūkt.
Es esmu pļava, es esmu vētra un saule. Viss ir viens. Tu un es. Tavas vētras ir manas un mums ir viena saule. Caur mani iet daba un viss, kas to veido.
Es esmu pļava, kura stāv gan vētrās, gan karstās un sutīgās dienās. Gadalaiki mainās, rīts nomaina nakti, bet pat ziemas salā, kaut kur, dziļi zem sniega, klusi burbuļo strautiņš.
Leave a Reply