GUSTAVS (dzemdību stāsts)

GUSTAVS (dzemdību stāsts)

Šodien ir mūsu dēla noliktais dzemdību termiņš, bet viņš pasteidzās piedzimt mazliet ātrāk. Šis ir mūsu dzemdību stāsts – neappušķots, tīrs un īsts.

Beidzamās grūtniecības nedēļās ļoti gaidīju kādas zīmes, kas varētu parādīt, ka drīz būs dzemdības. Fizioloģiskas un ķermeniskas zīmes tā arī īsti nesagaidīju, vai tās nebija tik izteiktas, lai tiktu uztvertas nopietni. Vienīgais, kā es tiešām jutu, ka dzemdības tuvojas – kļuvu ļoti lēna un mierīga. Nekur vairs negribēju iet – ne ciemos, ne darīšanās. Būt mājās – klusumā un mierā, tas bija viss, kas man vajadzīgs.

24.02.

~4:00

Vienu reizi sāpīgi savelk vēdera lejasdaļu. Aizeju uz tualeti, jo šķiet, ka atkal pie vainas pilnais un nospiestais urīnpūslis, iekāpju atpakaļ gultā. Pēc 10 min atkal tieši tāda pati sāpe – apmēram minūti gara. Domāju, ka varbūt intereses pēc jāuzliek aplikācija ar kontrakciju taimeri, bet nevar taču būt, ka tās ir kontrakcijas… varbūt beidzot viltus kontrakcijas?
Pie trešās es palieku aizdomīga, jo tās nāk ar precīzi vienādu intervālu, bet tāpat neticās.
Mēģinu saprast, kas notiek.

~5:00

Ir bijušas jau 5-6 sāpes ar vienādiem intervāliem, vienādu ilgumu. Papildus visam sāpes laikā mistiski kaut kas sāk tecēt. Nevaru saprast vai es tiešām no tā spiediena būtu apčurājusies, bet tā taču nevar būt, jo es tikko jau biju tualetē. Uzlieku uz sporta bumbas dvieli un sēžu tālāk, sāpes pārelpodama. (cik ironiski, ka itkā esmu ar vecmātes zināšanām, bet man tas viss nelikās vēl kopā un neticējās, ka tās varētu būt dzemdības)
Sēžot uz bumbas, sāpes laikā pēkšņi izgāžas vēl vairāk šķidrums un uz dvieļa paliek paliels slapjš pleķis… nu gan man ir skaidrs, ka tie ir augļūdeņi. Beidzot.
Ieeju “kontroldušā”, jo pēc dušas sāpēm ir vai nu jāpāriet, ja nav īstās vai jākļūst biežākām un stiprākām. Pēc pusstundas zem karsta ūdens tās pārleca uzreiz no 10 min intervāliem uz 5 min un kļuva ilgākas.
Tāpat vēl neticās, ka tiešām viss ir sācies. Vāru tēju un sāku domāt, ka vajadzētu modināt vīru, zvanīt vecmātei, bet apjukums ir lielāks, tāpēc vienkārši nogaidu. Ar mūsu līguma vecmāti (un manu lielo vecmātības skolotāju) Baibu mums bija norunāts, ka tad, kad būs sāpes ar 5min intervālu mēs brauksim uz Dzemdību namu. Bija pagājusi tikai pusotra stunda kopš kaut kas vispār sāpēja un jau bija ar 5 min intervāliem, tāpēc jutos tik apjukusi, ka īsti nesapratu, ko darīt.
Īsi pirms sešiem beidzot pamodinu vīru ar tekstu, ka klāt ir dzimšanas diena. Viņš nedaudz pārsteigts, bet priecīgi satraukts – ļoti operatīvi pamostas, sataisas un prasa, kas viņam tagad man jāpalīdz un jāizdara.

~6:00

Zvanu Baibai un mēs visu izrunājām. Viņai tieši iekritusi maiņa, tākā viņa jau tāpat ir ceļā uz Dzemdību namu. Dēls mums prātīgs – izvēlējies īsto dienu un diennakts laiku. Sarunājam, ka kad jūtu pēc sāpju ilgumiem, ka jābrauc, lai braucu un zvanu viņai, tik, lai atceros par sastrēgumiem darba dienas rītā.
Smaids uz lūpām un viegls satraukums par neparedzēto, bet tik ilgi gaidīto dienas iznākumu.

~7:00

Man vairs nav jautājumu, kas notiek, jo es jau no sāpēm, lai arī tās nebija tik trakas, esmu jau pāris reizes pavēmusi. Vīrs jau ir aizvedis suni pie maniem vecākiem un mēs sākām krāmēties uz braukšanu. Vēl beidzamo reizi iemūžinām punci šādā formātā.

~8:00

Tādi sastrēgumi sen nav redzēti. Visos krustojumos sarkanās gaismas – mūsējās. Kontrakciju aplikācija rāda, ka sāp ik pēc 3 min un apmēram pusotru minūti.
Sāku baidīties, ka aizbrauksim uz Dzemdību namu, man pateiks, ka dzemdes kakla atvērums ir tikai ir 2-3 cm un ieliks uz novērošanu grūtnieču nodaļā, jo ar nogājušiem ūdeņiem vairs mājās nelaistu. Bez tā, ka sāpes koncentrējoties jāpārelpo, viss par ko es spēju domāt – kā es gribu tikt dušā zem silta un nomierinoša ūdens.
Mašīnā skan nejēdzīgs radio ar nejēdzīgām ziņām, reti kura dziesma mani nekaitina. Bruģis, sastrēgumi, bedres un mēs tajā visā pa vidu. Sāpes jau kļuvušas ļoooti nepatīkamas, bet caur skaļu un dziļu elpošanu jūtu kā veras dzemdes kakls kontrakcijas laikā.

~9:00

Beidzamais bruģis uz Alojas ielas un beidzot esam klāt!
Uzņemšanā visi kontroljautājumi uz kuriem vienmēr esmu varējusi atbildēt bez aizķeršanās, tagad nespēju salikt kopā vairāk par 3 vārdiem un 2 no tiem tāpat varētu būt nepareizi. Vairs neatceros, cik vīram gadu, un, saucot viņa telefona nr., šķiet, ka tas ir vismaz 20 ciparus garš. Pārģērbšanās, atvērumu pat neskatās, jo pēc manis un manām kustībām tāpat ir skaidrs, ka tās ir dzemdības un ilgi vairs nav. Visi ir tādā mērenā stresiņā, jo es jau vairs nostāvēt un mierīgi pārelpot sāpes nevaru – rodas pilnīgi instinktīva vēlme “sēsties” virsū sāpei. Ar katru garo un skaļo izelpu ar plati kājām tupjos – gluži kā iepeldot sāpē un ļaujoties tai. Vēl 5 minūtes gaidot liftu, vecmāšu un Mārtiņa jociņi par to, ka varbūt liftā sagaidīsim dzimšanas dienu un beidzot es gaiteņa galā redzu savu mīļo Baibu. Kāds atvieglojums. Esam klāt, esmu lieliskās rokās, šo vidi es pazīstu un esmu nepacietības pilna, lai sāktu strādāt.
Cik daudz reižu, skraidot pa šo gaiteni un esot daļai no citu ģimeņu dzimšanas dienām, biju iztēlojusies šo brīdi, kad es būšu otrā pusē un mēs dosimies sava bērniņa sagaidīšanas virzienā. Neticami ātri pienāca šī diena.
6. dzemdību istaba ir mūsējā, Baiba pajautā vai negribu epidurālo analgēziju (biju izteikusies, ka varbūt gribēšu, bet izdomāšu to dzemdību dienā, jo man ir ļoti zems sāpju slieksnis, bet, cik zems, es sapratīšu tikai dzemdībās), es attsakos, jo lai arī ir ļoti riebīga sajūta un sāpes, tās nav tik trakas, kā biju iedomājusies.
Guļus pozīcija un atvēruma apskate ir viena no nepatīkamākajām atmiņām šajā visā, un tādas atmiņas par šo dienu man ir tikai pāris. 8 cm!!! Urrrāāā, vēl tikai 2 cm vajadzīgi un es varēšu pievērsties lielākajam darbam – izstumšanai. Esmu tik atvieglota par 8cm, jo likās, ka ja būs tikai 4-5 un šāda sajūta, tad līdz 10 gan es bez atsāpināšanas neiztikšu, bet, ja ir 8, tālu vairs nav un tik sāpīgi, lai gaudotu, ar vēl ne. Visas vecmāšu grāmatas raksta, ka pirmdzemdētājai dzemdes kakls atveras 1cm 1-1,5h laikā, esmu tikusi galā ar 8 cm 5h laikā. Paldies manam ķermenim par šo lielisko darbu.
Kā pa miglu redzu, ka Mārtiņš karājas striķī, sēž uz bumbas vai dzemdību soliņa, nezinu kā pati uz tā nonāku un Mārtiņš man aiz muguras. Pa miglu Baiba man uzliek toņus, pilna pēda uz zemes, dziļi elpo, fonā skan Gustava sirsniņa un Mārtiņš mani tur. Skatiens kaut kur peld, pati saprotu, ka nespēju to nokoncentrēt vienā punktā. Prāts mierīgs, palikuši tikai instinkti kā elpot, kā kustēties un ļaut manam ķermenim un bērniņam darīt savu darbu. Tik kaut kur fonā pa galvu joprojām maisās viena doma – gribu tikt dušā zem tekoša ūdens, lai tas palīdz atbrīvoties. Pa miglu toņi tiek noņemti, pa miglu līdz dušai, un pašai nezinot, jau esmu uz dzemdību soliņa, pilnīgā kaifā par karsto ūdeni, kas gāžas pār mums ar dēlu un vēl pieķer klāt Mārtiņu, kurš neatkāpjas no manis ne soli un sēž aiz muguras, turēdams.
Sāpes kļūst intensīvākas, to laikā gribot negribot uz izelpu gribās pat sasprindzināt vēderu un spiest. Pāris skaļāki rūcieni no manis, un apmēram stunda dušā paiet ļoti ātri. Skatiens joprojām peld, mutē pēc katras sāpes tuksnesis, liekas, ka varu dzert kā kamielis. Vairs nespēju gaidīt, gribu spiest, gribu koncentrēties uz kādu darbību. Jūtu mazā galvu tepat tuvumā vien esam, tātad nav vairs ilgi – pasaucam vecmāti un sākām taisīties, lai kāptu uz dzemdību galda.

~10:45

Jau labu laiku zināju, ka noteikti negribu dzemdēt guļot uz muguras, bet kā tieši – nezinu, tad redzēs. Paliku uz gultas četrāpus, pēc laika mani apgriež guļus uz sāniem. Es īsti nesaprotu vai vispār daru visu pareizi, vai elpoju, vai koncentrējos, cenšos nedomāt ar galvu, bet ļauties sajūtām un nebaidīties no tām.
Pamazām, pamazām, pa milimetram, pusstundas laikā, ļaujoties sāpei un koncentrējoties uz tehniku dēls gandrīz ir klāt. Ik pēc brīža pati pārbaudu, cik tālu esam tikuši, jo jūtot un redzot ir vieglāk sakoncentrēties, ir skaidri redzams finišs. Jūtu kā sāp simfīze, kā lēnām iestiepjas audi, kā viņš iet uz priekšu, garas izelpas, Mārtiņš man vairs netur līdz to garumā. Kad nav vairs spēka un elpa beidzas, vēl mazliet pielieku klāt, Baibai plīvo mati no manas stiprās pūšanas, “nespied, neelpo, Žanet, tagad nespied”, Mārtiņš skatās man acīs un mēs mierīgi un lēnām elpojam, vēl viena sāpe, galva, es jau sniedzos pakaļ, pleci, “pagaidi, lai viņš izgriežās, pagaidi”, es viņu turu, krūtis, vēders, kājas…un uzlieku sev virsū.

11:43

Laimes asaras, un Gustavs ir klāt! Silts un slapš, mūsu dēls ir ieraudzījis dienasgaismu un ievilcis savu pirmo elpu šajā pasaulē. Daudz laimes dzimšanas dienā!
Man atkal asaras acīs šo rakstot, galva reibst un sirds sitas. Tik skaisti, tik ļoti, ļoti skaisti. Brīnums.

Mārtiņš bija dzemdību procesā iekšā no galvas līdz kājām – elpoja ar mani līdz reibst galva, turēja mani, dzirdīja mani, atbalstīja mani, redzēja kā dzimst mūsu bērniņš, taustīja pulsējošo nabassaiti, to pārgrieza, izpētīja piedzimušo placentu – mūsu dēla māju, un beigās, kad jautājoši uz viņu pasatījos, teica “es nesaprotu, no kā šeit baidīties vai ģībt.” Mārtiņš bija dzīvojis līdz visam manam vecmātes mācību procesam, gribot saprast un uzzināt. Viņš dzīvoja līdz manai voluntēšanai. Domāju, ka tas viss tik daudz deva, jo viņš saprata visu, kas notiek un uztvēra to pavisam normāli un dabiski. Viņš vienmēr ir bijis mans stiprais plecs un atbalsts, arī šoreiz viņš deva man spēku un atbalstīja ik minūti.

Ir tik daudz nepatīkamu stāstu, sliktas pieredzes, sabijušos mammīšu un tēvu. Bailes un agresija. Tik daudz stereotipu, kas iesakņojušies sabiedrībā un uzliek sievietēm klapes uz acīm, un neļauj šo visu saskatīt un izbaudīt kā fantastisku pieredzi. Man bija pasakaini skaistas dzemdības, un, kas ir skaistākais, es tādas pieredzēju “slimnīcā”, nevis mājās, kā pieņemts parasti domāt. Es biju atvērta savām dzemdībām, biju šeit un tagad un biju gatava uz visu, kas nāca man pretī. Man nebija ne stimulēšanas, ne atsāpināšanas, ne griezumi, ne citas iejaukšanās. Beigu beigās es tiku sveikā ar trim mazām skrambiņām, ko arī uzreiz man sašuva. Viss. Es laimīga un ar smaidu iestājos Dzemdību namā un tieši tāda pati, tikai ar pievienoto vērtību – savu brīnišķīgo pieredzi, no tā izrakstījos. Man bija pati lieliskākā vecmāte, mani atbalstīja mans brīnišķīgais vīrs, viss personāls, ar ko saskāros bija pretimnākošs. Palāta, ēdināšana, apstākļi.. mums nav par ko sūdzēties.

Dzemdības ir tas brīdis, kad Tu esi vienkārši Tu, un, ja Tu ļaujies instinktiem, tad tie visu izdara paši – visa pārējā informācija, ko esi lasījusi, dzirdējusi vai kā citādāk ieguvusi, vienkārši pazūd.

Šis ir mūsu stāsts, un tas ir pierādījums tam, ka pirmās dzemdības nav vienmēr 24h, kā visur raksta un stāsta, bet var būt arī 7 ar pus stundas no pirmās sāpēs līdz piedzimušam bērniņam. Es tik ļoti gribētu, lai skaistas dzemdību pieredzes būtu vairāk. Lai būtu vairāk laimīgu un apmierinātu ģimeņu, kuras pašas ir atvērtas un pretimnākošas pat, ja ir nepieciešama kāda medicīniska palīdzība, vai iejaukšanās. Izprast, uzklausīt, darīt visu, kas ir Tavos pašas spēkos, bet arī saprast, ka apstākļi ir visādi, sievietes un to ķermeņi ir atšķirīgi, Tu nekad nevari zināt kādas būs tieši šīs dzemdības, jo viss ir atkarīgs no tik daudzu apsākļu sakritības.
Arī man ir savas asaras un pārdzīvojumi – bet tas par barošanu un sāpīgo dibenu pēc dzemdībām, par to, ka nemāku nolasīt, kas mazulītim kaiš un kā viņu nomierināt, bet tas jau ir cits stāsts…

Esmu pateicīga savam ķermenim, kurš ieņēma, iznēsāja un laida pasaulē vienu mazu un burvīgu cilvēciņu. Esmu pateicīga, ka tas pielāgojās, mainījās un zināja precīzi, kas tam darāms. Esmu pateicīga savam prātam, kurš vajadzīgajā brīdī atslēdzās un nestāvēja ceļā dabai, ļaujot manam ķermenim pildīt tam doto uzdevumu. Esmu no sirds pateicīga savam vīram, kurš ir mana miera osta un stiprā aizmugure, un man ir dāvājis pašu brīnišķīgāko dāvanu, kādu jebkad esmu saņēmusi – dēlu. Un, protams, esmu neizsakāmi pateicīga manai mīļajai Baibai, par to, ka biji ar mums vienā no lielākajām un skaistākajām dienām mūsu mūžā.

Sūtu katram un ikvienam, kas šo lasa daudz, daudz mīlestības un siltas gaismas! Paldies!

zanete



9 thoughts on “GUSTAVS (dzemdību stāsts)”

  • Burvīgs stāsts! Tā vien atcerējos savas dzemdības, kuras arī ilga tik 8 stundas. Sveicieni Gustavam un viņa vecākiem! 🙂

  • Paldies par lielisko dzemdību stāstu. Ļoti iedrošinoši. Izturību mammītei, tētim un mieru bēbim. 🙂

  • Tik līdzīgs mūsu stāstam ! Uzreiz atmiņā mūsu satikšanās, kas bija vien 6 h un 20 min 😉 un arī bij pirmās dzemdības 😉 sveicieni jaunajai ģimenei! 🙂

  • Tiešām lielisks stāsts ar labu pieredzi:)Arī man bija lieliska pieredze pirmajās dzemdībās. Ļoti viss patika,paldies Dobeles slimnīcas dzemdību nodaļas personālam,kas visu padarīja tik brīnišķīgu.Tagad gaidām otro bērniņu taka ļoti ceram,ka būs tik pat viegli un ātri kā ar pirmo:)

  • Ļoti skaists stāsts. Iedvesmos visas māmiņas, kurām pirmās dzemdìbas. Lai Jums viss izdodas ?

  • Paldies par pieredzi… ari atceros savas dzemdibas kas ilga13 h un bija ari stimulesana. Pasaule ari laidu delinu….
    Sveiciens Judu gimenitei ☺

  • Paldies par vēl vienu pieredzes un pozitīvisma devu 🙂 arī esmu par jaukajiem un labajiem stāstiem! Šis ir vēl viens raksts, kurš iedrošina atvērt sevi pilnībā un izbaudīt notiekošo, arī es pēc pāris dienām piedzīvošu šīs emocijas pirmo reiz un patiešām gaidu satikšanos ar savu dēliņu!
    Laimi, veselību un izturību jaunajai ģimenei!

  • Lai saules stari tevi apspīd un mīlestība ar un lai gaisma kas nāk no tevis vada vienmēr. Sat Nam
    Dalīts prieks ir lielāks prieks!

    Dev Avtar /Dace Keiša

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *