IZLAIŽOT SAKNES SAPNĪ

IZLAIŽOT SAKNES SAPNĪ

Es atminos sapni. Vai sapnis mani.

Patiesībā nav vairs robežu starp to un šo realitāti. Vien ķermenis noliek sevi siltās cisās uz restartu, uz atjaunošanos, lai fizioloģiski funkcionētu tālāk, bet Dvēselīte – tā turpina ceļu. Cilvēkbērna Gars neguļ pat, ja acu vāki ir aizvērti. Tam patiesā Pasauļu staigāšana sākas vien tad, kad prāts un elpa nomierinās, sirdsdarbība kļūst rimta. Starp “to” un “šo” ir smalks plīvurs. Kā migla, kā dūmi. Bet, ja būsim godīgi – nav ne “tas”, ne “šis”, jo tas viss ir viens. Realitāte, kuru vien cilvēka prāts un maņas šajā plaknē neķer. Es tur – sapnī esmu Pasauļu staigātāja. Es piedzīvoju sevi un dzīles, kurām tik viegli netieku klāt ar savām smadzeņu krokām mēģinot. Bet, kad pelēkā viela kļūst mierīga, tad hop – un es pati tieku sev garām. Vārtiem uz dzīlēm, simboliem, saviem kodiem un intuīciju. Bet es atminos sapni – es redzu koridori, gaiteni uz savvaļu. Uz džungļiem. Pie pirmatnējā. Es stāvu vienā ejas pusē un dzirdu, kā tur viss san, dzīvo, elpo, un mani čukstiem, mīlestības dziesmām – sauc. Es dzirdu Augu maigās balsis, bungu rīboņu, Zemes sirdpukstus, kuri tur – mežonīgā, kontrastainā, patiesā un līdz kaulam īstā vietā mani sauc. Ūjina, dudina, svilpo. Es stāvu un piedzīvoju siltu mitrumu uz savas ādas, kas nāk no dienvidiem. Piedzīvoju melnas dubļainas pēdas un saulē aprautu ādu. Piedzīvoju sevi kā instrumentu skolotāju rokās. Templi, caur kuru plūst viņu viedums, zināšana, rūpes un Mīlestība. Ziemeļu Augi, Gari, Skolotāji un Pavadoņi stāv šai pus, šajos vārtos kopā ar mani. Bet tur, koridora otrā pusē sauc Dienvidu Augi un Gari. Un es zinu, ka man ir jāiet, ka viņi tur pacietīgi izčukstēs savas lūgšanas un Svētos vārdus, viņi gaidīs. Bet šobrīd vēl te, vēl mazliet, savā Ziemeļu pusē – savos vārtos. Ar visu, kas man uzticēts šeit.

Kāds vieds un skaists cilvēks reiz man teica – Neko nevar nokavēt. Nekur nav jāsteidzas.

Un es zinu, ka man nav jāsteidzas. Ka man dod iespēju dzimt lēnām – izgrozoties, izjūtot to ceļu, kas mans. Nestrebjot karstu, bet izlaižot saknes katrā taciņas centimetrā. Elpojot cauri. Paļaujoties. Pacietībā un pazemībā.

Tu esi sargāta, vadīta un ļoti mīlēta.



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *