ODA VECMĀTEI

ODA VECMĀTEI

Uzreiz pateikšu, ka cienu visas ārstniecības un ārstniecības atbalsta personas. Jūs darat fantastisku darbu un es paklanos jūsu priekšā. Tas tā, lai neviens nejūtās aizvainots, jo šoreiz es gribu dziedāt slavas dziesmu VECMĀTEI!
Lūdzu šo visu nelasīt ar medicīnisko, bet cilvēcīgo aci.

– I E V A D S –

Pirmās dzemdības, ko redzēju bija 2013. gada sākumā Rīgas Dzemdību namā 1. kursa laikā mācoties par vecmāti. Atceros tās kā vakar notikušas un joprojām dzirdu augumā mazās sievietītes, kura man bija apķērusies ap kaklu, bļāvienus savās ausīs.
Pirmās dzemdības, kuras patstāvīgi ar vecmātes Zandas Eglītes vērīgo aci un uzticību pieņēmu bija 2014. gada vasarā Vidzemes slimnīcā. Atceros gan vārdu, gan mazo cilvēku, gan visu situāciju.
Pirmā reize, kad sapratu, ka gribu būt vecmāte nebija ne 2013., ne 2014. gadā, lai arī tie bija ļoti pacilājoši un gandarījuma pilni. Tas notika blakus MANAI vecmātei Baibai Bernātei – praksēs un cītīgi voluntējot, kamēr gaidīju Gustavu, kuru arī abas kopā (un Mārtiņš, protams, protams) tieši pirms gada šajā dienā sagaidījām. Klikšķis un brīdis, un iedegusies spuldzīte virs galvas nebija, bet lēnām, man nemanot…

Ar vecmātību man ir bijušas love and hate attiecības, jo nevarēju atrast savu vietu. Vai vienkārši trūka pareizā kontakta, pareizo vārdu, brīžu un sitienu pa pirkstiem. Pozitīvu belzienu pa galvu man iedeva mans krusttēvs garā sarunā par nākotni, skaidrību ieviesa kursabiedrene un punktu uz i uzlika Baiba.
Tagad ar Gustavu ir pauze. Es neesmu vecmāte, man ir tikai iegūta šī profesija. Es gribu būt vecmāte.
Priekšā vēl garš ceļš un nagi niez, atkal uzvilkt ķitelīti un puķainās gumijas čības, lai atkal nostātos blakus Baibai un mācītos. Lai izlektu no komforta zonas un nokļūtu tur, kur sevi kādreiz nākotnē redzu.

– I Z T I R Z Ā J U M S –

No kura gala, mīļās vecmātes, lai sāk?

Man šķiet, ka vecmāte nav līdz galam novērtēta (nemaz nesākot runāt par smieklīgo atalgojumu). Padomju gadi atņēma vecmātēm viņu gudro sievu slavu un to nodeva ārstu rokās. Pamazām ar neatkarību, dzemdību zālēs sāka atkal parādīties izraidītie vīrieši, pamazām, negribu teikt vara vai kontrole, jo dzemdībām šie vārdi nepiestāv, bet uzraudzība un rūpes nonāca atpakaļ vecmāšu rokās. Joprojām netiek pilnībā izmantota vecmātes kapacitāte un iespējas. Vecmāte ir kompetenta būt blakus sievietei no domas par mazuli brīža līdz pat pēcdzemdību un jaundzimušā aprūpei. Vecmāte ir tik plaša profila speciālists. Līdz ar to uz pleciem gulstas milzu atbildība, bet viņas to VAR!
Maiga un spēcīga – mana mīļākā kombinācija, kuru šķiet vecmātes ir izkopušas līdz perfekcijai. Turēt un spēt. Vadīt un aprūpēt grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodu. Reaģēt, dot un iedvest pārliecību. Atrast īstos vārdus, lai izvilinātu spēku un varēšanu brīdī, ko pazīst lielākā daļa sieviešu, kuras ir radījušas – slavenajā “es vairs nevaru” brīdī. Būt modrai 24h maiņās ik mirkli un spēt zibenīgi reaģēt kritiskās situācijās arī pēc 23 kājās nostāvētām, spriedzes pilnām un reizēm absolūti neticamām un pārcilvēcīgām stundām. Mierināt, uzklausīt, iedvesmot un pacelt.
Tik delikāts un intīms process ir bērna attīstība mammas puncī, tā nākšana pasaulē un laiks pēc dzemdībām. Tik bezgala brīnumains un vārdiem neaprakstāms. Es nepateikšu visu, tas nav iespējams, jo vecmātes darbs nav vienkārši darbs, ko dara “naudas dēļ” (sāpīga ironija) – tas ir aicinājums un sirds darbs. To nav iespējams pilnvērtīgi darīt, ja nemīli.

Paldies vecmātēm, kuras mani un pārējās šīs profesijas jaunpienācējas ir audzinājušas un mācījušas. Paldies, ka atcerējāties, ka pašas reiz bijāt studentes, uzticējāties un ļāvāt sajust TO garšu, kas nu liek gribēt kļūt par vienu no jums – par kolēģi.

Paldies, ka visas kopā pa pilienam devāt zināšanas, iespēju un pārliecību, lai es tik skaisti varētu laist pasaulē savu dēlu, kuram šodien paliek gads.

– N O B E I G U M S –

Mans skats uz visu ir gana rožains, jo neesmu līdz kaulam vēl varējusi ierakties šajā profesijā, lai arī sirdi plosošas un stresa pilnas situācijas esmu pieredzējusi. BET es zinu, ka gribu. Es gribu būt viena no viņām. Sripra un maiga. Un es gribu patiekt paldies. Paklanīties vecmāšu priekšā par neaprakstāmi smago un pasakaini skaisto darbu, ko darat. Un nodziedāt mazu slavas dziesmu.

Paldies, Baibiņ!

oda vecmatei grutniece

zanete



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *