PAR ZIBEŅIEM UN EMOCIJĀM

PAR ZIBEŅIEM UN EMOCIJĀM

Zibeņo un dārd, pret palodzi sitas, karoga mastu krata, un svaigs gaiss ieplūst pa logu, kurš stāv līdz galam atvērts jau nedēļu, lai noķertu kādu vēja pūsmiņu mūsu siltumnīcā/guļamistabā. Kādreiz man bija traki bail no Pērkona Tēva, nu, tas kļuvis manām ausīm tik kaifīgs. Abi ar Gustavu aizmigām, kā susuriņi, klausoties negaisa izpausmēs.

Iedod man nakts tumsu, klusumu no ikdienas, dabas skaņas un brītiņu padomāt…

Mani ir viegli aizsvilināt, bet grūti novest. Pukoties – to es māku. Kurināt pati sevi un dot uguni savām dusmām – nav problēmu, tā ir mana specialitāte, bet ir jānotiek, kam lielam, lai es sāktu spļaut uguni. Esmu gana pacietīga, lai ilgi gremotu, vārītu un burbuļotu savā nodabā. Kamēr mācījos šo skaito pacietības mākslu, esmu arī žurnālus metusi pret sienu un bļāvusi, ka siekalas šķīst. Ko darīt. Tagad es lādēšos pie sevis, griezīšu galvā dialogus un sūdzēšos Mārtiņam, līdz brīdim, kad sprāgšu.
Es domāju… “mīli ienaidnieku, kā savu tuvāko" un visas šīs gudrās frāzes par to, ka vajag piedot, mīlēt, palaist, atlaist un beigu beigās vēl puķes uzdāvināt. Un pēc visām šīm teorijām es esmu vainīga, neesmu pietiekami apgarota, spēcīga, mīlestības piepildīta, gaismas aplieta un vispār jauna un naiva dvēsele šajā miesā, šajā dzīvē, ka nespēju ar Mātes Terēzes mīlestību noglaudīt galvu kādam, kas iespļāvis man sejā vai iedūris mugurā. Man nepatīk kā gudro grāmatu un aforsimu autori liek man justies vainīgai, ka esmu cilvēks, – ka dusmojos un plosos un ar rūgtumu sirdī nevaru tik vienkārši piedot, aizslaucīt visu, kā nebijušu un rāmā lotosa pozā sūtīt mīlestību tiem, kas man uzkakājuši uz galvas (atvainojos).

Es māku mierīgi lidzāspastāvēt. Es mācos mākslu – “redzēt ikvienā labo" un līdzjūtību, bet uzskatu, ka ir cilvēcīgi būt cilvēkam – ar visām emocijām, uguņiem un vējiem, tāpat kā rāmu mieru un mīlestību. Emocijas ir baudāmas un izgaršojamas, vienalga vai tās būtu dusmas, riebums, smeldze vai bailes, kuras garšos sāji un rūgti, tāpat kā visas saldās salūta, varavīksnes un zelta ponija emocijas.

Ir cilvēcīgi aizmirsties emocijās un mācīties kā tās visas sauc. Es nemaz negribu savu mūžu nodzīvot nirvanas burbulī, tās visas neizbaudot līdz garšas niansei… ar putukrējumu un ķirsīti pa virsu.

zanete

Bilde no Pinterest’a



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *