PUNCIS LIDMAŠĪNĀ UZ INDIJU

PUNCIS LIDMAŠĪNĀ UZ INDIJU

Es biju tā “trakā” grūtniece, kas 24./25. grūtniecības nedēļās lidoja, un lidoja tālu. Vīra mamma mums uz kāzām uzdāvināja ceļojumu uz Indiju. Kopā piedzīvojumā devāmies 12 cilvēki. Radi, draugi, paziņas, visi vienā ļotenē un prom uz siltajām zemēm, svētki un hasta-la-vista.

Mēģināšu uzrakstīt long story short, lai arī uzreiz brīdinu, ka neizdosies pavisam īsi un kodolīgi, jo Indija ir pilna krāsu un iespaidu.

Zinu, ka 5. grūtniecības mēnesī ceļot (ar to es domāju lidot) vēl var bez problēmām un ierobežojumiem, bet apkārtesošie man sastāstīja, ka labāk uzvilkt lieku drēbju kārtu, nav, ko izaicināt likteni un pievērst sev liekas acis. Tā arī darīju, puncis bija ļoti manāms, bet vēl varēja ievīstīties un to noslēpt. Bez ieteikuma piesegties, omes un citi, kam ir neliela nosliece uz uztraukumiem ķēra pie sirds, ka es savā stāvoklī taisos tik ilgi lidot un Dies pas’ uz Indiju! Tur taču netīrs, slimības, moskīti, caurejas, mazie tumsnējie cilvēciņi un kaulēšanās uz nebēdu. Trakā, kur Tev prāts! Es pazīstu gana daudz cilvēkus, kuri ir bijuši Indijā, tāpēc ilūziju par šo zemi man nebija. Es biju morāli labi sagatavojusies tam, ko es tur redzēju un kultūršoka man nebija it nemaz, bet par to vēlāk.
Esmu novērojusi, ka Indija vai nu patīk un aizrauj tā, ka ar vienu reizi tur nepietiek, vai riebj tā, ka kāju vairs tur spert negribas. Es gribēju zināt, kurā grāvja pusē būšu es.
Gatavošanās process bija gana vienkāršs – vīzas, pāris paciņas ar oglīti un rehidronu, izmainīt naudu un gatavs. Biju pavisam mierīga un nesatraucos par visu, kas varētu vai nevarētu būt. Kad tad vēl man radīsies tāda iespēja aizšaut uz Indiju. Biju gatava piedzīvojumam.

Rīga – Helsinki – New Dehli – Goa – New Dehli – Helsinki – Rīga. 6 lidojumi un vienā virzienā viss ceļš aptuveni 10h. Turpceļā garākais lidojums no Helsinkiem uz New Dehli bija naktī, tādēļ tās 6-7h lidmašīnā gandrīz nejutu, ja neskaita Mārtiņa trako trīšanos krēslā, jo viņš man ir nestandarta izmēra un lidmašīnās tik garām kājām nav paradzēta ekstra platība. Labi, ka priekšā sēdošais indietis bija gana nosvērts un pacietīgs, lai nesāktu lamāties par Mārtiņa ceļgaliem viņam mugurā. Izklaidējām sevi ar spēlītēm lidmašīnas ekrānos, filmām, nedaudz miega un bijām jau klāt! Izkāpjot – silts un mitrs gaiss, bet nav tik traki kā likās. Pāris stundas mazā Dehli lidostiņā, kurā čum un mudž no indiešiem, eiropeiešiem, kuri ļoti grib būt indieši, un acīmredzamiem tūristiem kā mēs. Pārsēžamies iekšējā reisā un atveras lidmašīnas durvis Goa. Sejā iesitas karsts un sutīgs gaiss, sajūta kā atrodoties siltumnīcā, ļoti siltā Latvijas vasaras dienā. Mēs visi sākam nožēlot, ka esam džinsās, bet mans Mārtiņš nu mūs visus var atstāt ar gariem deguniem un pasmieties par mūsu smīnu, kad viņš novembra vidū Latvijas lidostā ieradās vienā T-kreklā, šortos un flip-flopos, lai dotos uz dievidiem.

Iesēžamies mums pasūtītā busiņā, kas laikam pat skaitījās labas klases. Uz sēdekļiem ūdens pudeles, par kondicionieri gan neatceros, bet pat ar visiem tiem būtu silti. Dodamies vēl pāris h garā braucienā uz mūsu bungalo okeāna krastā. Pa logu gūstam pirmo iespaidu par Indijas dabu, sabiedrību, tās likumiem (rakstītiem un nerakstītiem), “atkritumu apsaimniekošanu” un kārtību kopumā.
Tad tāda ir tā Indija. Gluži kā filmās un stāstos. Viens kaimiņš uz otra kaimiņa pusi aizlauka mēslus, turpat pie mājas tos sadedzina, pa ielām staigā suņi, govis, mērkaķi, mazi bērni lūdz naudu, katrs trešais mēģina kaut ko notirgot, bet katrs otrais ar Tevi nofotografēties. Mūsu kompānijā attieksme pret fočēšanos bija dažāda. Man bija sajūta, kā zoodārzā. Baltā sieviete stāvoklī, gluži kā albīns mērkaķis – vismaz tā es jutos. Es jau atkal aizskrēju notikumiem pa priekšu.

IMG_1896

IMG_1898

Klāt esam – pie okeāna, savās krāsainajās mājelēs, kurās dzīvosim turpmākās 10 dienas. Nav laika brīnīties, visiem ir tikai viena doma – iekrist okeānā, nomazgāt garo ceļu un beidzot atslābt. Okeāns bija, bet veldzes nekādas. Ārā +30-40 grādi, ūdenī arī apmēram 30. Goa atrodas pašā Dienvidindijā, varētu teikt, ka pie paša ekvatora. Pa dienu ~35-40 grādi, bet naktī zem 25 tā arī nenokrita. Pāris rīti bija apmākušies, vienu vakaru arī izbaudījām negaisu, bet galvenokārt laiks bija sutīgs, karsts, un saules svelmē pa smiltīm ar basām kājām pārvietoties bija grūti.  Dziļi sirdī esmu dienvidnieks, man šāds laiks patīk. Pat ļoti. Grūtniecība arī karstuma baudīšanai nebija šķērslis, izņemot vienu dienu, kad weather report uzrādīja 40 ar astīti grādus, bet ar komentāru feels like 50. Todien es nosedēju visu dienu bungalo zem kondicioniera. Līdz pusdienām vēl izturēju, bet tad gan kļuva grūti, reiba galva un bija nespēks. Pat okeānā negribējās būt, tikai gulēt diendusu un risināt krustvārdu mīklas vēsajā istabā, saudzējot sevi un Gustavu puncī.

IMG_1827

IMG_1293

IMG_1732

Tā mēs Goa pavadījām 10 dienas. Izstaigājām pludmali krustu šķērsu, izbraukājām ar laivām, ieraudzījām divus vientuļus delfīnus, ērgļu bandu, kas lidoja pēc vistu gabaliem, kaulējāmies, ēdām gardas zupas un lavašmaizes (Indiešu ēdieni man galīgi neiet pie sirds, bet varēja arī atrast ēdienkartē daudz ko, kas būtu bez indiešu garšvielām), dzērām lassi, pirkām sulīgus, gar elkoņiem tekošus augļus, barojām govis ar augļu mizām, peldējām, sauļojāmies, gājām uz masāžām, vērojām saulrietus, ar-vien-vārd-sakot, atpūtāmies uz pilnu klapi. Noskaidrojām arī, kāpēc Indieši ir tik kāri uz fotografēšanos ar lielo balto cilvēku – “Jūs izskatāties citādāk”. Daži pasmaidīja un nofotografējās, daži, tai skaitā es, kļuvām nikni pēc 5 reizes, kad pasaki nē. Nē, viņiem nenozīmē nē, tas nozīmē, ka turpmāk Tev garām ies ar pret Tevi pavērstu telefona kameru, pats skatoties prom un izliekoties, ka nefočē.

IMG_1329

Pēc 10 dienām pamājām, ja ne ardievas, tad uzredzēšanos Goa un devāmies uz Dehli, lai apskatītu ne tikai dabu, bet redzētu arī pilsētas, cilvēkus, tempļus un galvenais – Tadžmahalu. Ātri mēģināšu noraksturot pilsētas. Ielas pārpildītas ar cilvēkiem, pa gaisu stiepjas vadu vadi, pie kokiem piesietas kazas ēd plastmasas maisiņus, pa ceļu iet govis, brauc rikšas, mašīnas, motocikli, tuk-tuki. Ceļa malās tirgo visu, ko vien vari iedomāties, ielas malā stāv tukša miskaste, bet tai apkārt sūdu sūdi. Cilvēki iet, stāv, guļ, kaulējas, kliedz, pļāpā, lūdz naudu, lūdz nobildēties, lūdz, lūdz, skatās, vēro, pēta, smaida, māj. Viss čum un mudž, smako, smaržo, tumšas ādas, ziņkārīgas acis, kustība, darbība un nemitīga pīpināšana. 4 joslu ielā mašīnas brauks vismaz 6 joslās, apdzīs līdz milimetram, sprauksies, lamāsies un pīpinās, pīpinās, pīpinās. Luksaforiem ir tikai informatīva nozīme, to krāsas vari ievērot pēc paša ieskatiem, tāpat kā baltās līnijas uz ceļiem. 2 dienas mēs pavadījām šajā mudžeklī. Tadžmahals bija skaists, tāpat kā Red-fort, dažādi tempļi, strūklaku šovi un .. ZILONIS!! Kā es varēju aizmirst pieminēt ziloni! Ar asarām acīs, es Goa satiku ziloni. Varu vēl vienu lietu izsvītrot no sava bucket list.

IMG_1246

Man patika Indija, man patika tās klimats un kontrasti, lai arī nebiju par tiem pārsteigta, jo biju gatava visam, ko redzēju. Es biju sveika un vesela, ja neskaita caureju beidzamajās dienās Goa, bet es nebiju vienīgā ar tādu (secinājām, ka pie vainas bija ēdienkartes maiņa, kuņģis un zarnas mēģināja mums visiem pielāgoties, bet tas notiek lēnām). Gustavs puncī uzvedās priekšzīmīgi, es biju mierīga un nesatraucos par visu “kas varētu būt”. Ceļojums bija tiešām izdevies. Paldies!

Mans rezumē:

  1. Baidīties un sēdēt mājās var vienmēr, bet ja dzīve piespēlē eksotiku – ievelc elpu, varbūt nedaudz vairāk sagatavojies un dodies! Kad tad vēl?
  2. Svarīgi ir klausīties sevī, savā intuīcijā, sajūtās un mazulī (kaut kas ļoti dzirdēts vai ne?) Mums visiem kopā gāja lieliski – kad ķermenis un Gustavs teica, ka ir pa traku, es sēdēju zem ventilatora, kad teica relax, mammasita – es zvaigznītē gulēju okeānā un vēroju debesis.
  3. Sākumā mazgāju zobus ar pudeles ūdeni (krāna nav ieteicams dzert), bet beigās arī tas drusku aizmirsās. Restorānos ēdienkartēs visur bija rakstīts, ka ledus un ūdens viņiem nāk tikai no pudelēm – tas tā, lai tūristiem mierīgas sirdis.
  4. Rokas mazgāju gana bieži, somiņā vienmēr bija antibakteriālās salvetes. Nebiju sterilitātes frīks, bet rokas pēc iepirkšanās tirdziņos arī nelaizīju.
  5. Govis viņiem ir svētas, sākumā nezinājām vai drīkst viņām tuvoties, bet, kad ieraudzījām un sapratām, ka viņas neklīst vienas pašas, viņām ir mājas, kur vakarā pašas atgriežas un, ka viņas drīkst aiztikt – sākām arī lutināt ar gardumiem (augļu mizām) un pakasīt starp radziņiem.
  6. Indija ir apbrīnojama valsts. Jau tas vien, ka esmu par turieni gatava runāt tikai pēc 7 mēnešiem ir rādītajs. Atbraucot mājās pēc kontrastu zemes, (lai arī man tur tiešām patika) jutu, ka man no Indijas vajag atpūtu. Negribēju ne bildes redzēt, ne runāt par turieni. Kādam ir idejas kāpēc tā?

Es noteikti esmu daudz ko izlaidusi, bet tam būtu jāapraksta palagu palagi, lai pastāstītu par karsto, sutīgo, krāsaino, skaļo Indiju, kādu redzējām mēs. Nākamreiz vairāk gribētu apskatīt dabu, kalnus, klosterus, izbaudīt jogu, ajūrvēdu un tā.. klišejiski – braukt, lai būtu ar sevi. Kādreiz – ne tik tuvā nākotnē, jo vēl ir tik daudz vietu, ko gribētos redzēt un baudīt.

IMG_1564

zanete



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *