VĒSTULE MAMMĪTEI

VĒSTULE MAMMĪTEI

Jau nedēļa, kopš mana mamma ir eņģelis. Šis gads.. nopūta… šis gads ir bijis tik grūts. Šoreiz neder teiciens – kas tevi nenogalina, tas padara stiprāku. Šis gads, vēzis, dažādi apstākļi, tie nogalināja manu mammu, un, acīmredzot, tā  esmu es, kurai jākļūst stiprākai. Es jūtos tik vāja kā nekad. Mana mammīte ir debesīs, mans labākais draugs un tuvākais cilvēks, kurš vairs nekad man nebūs blakus fiziski. Es zinu, ka viņa joprojām ir ar mani un zinu, ka nepalaidīs garām manas dzīves lielos notikumus un tur būs, bet bez viņas šī pasaule man šķiet ļoti tukša..

Viss sākās jau pasen, bet to viņa turēja pie sevis. Kad sāka man kaut ko teikt, vai, kad es sāku dzirdēt un redzēt, tad nekāda mana vai kāda cita lūgšanas, dusmas vai kliegšana nepiespieda viņu aiziet pie ārsta.. tikai vēlāk viņa man atzinās, ka redzējusi zīmes, zinājusi, kas tas ir, bet gļēvi negribēja iet pie ārsta un savas aizdomas apstiprināt. Viņa vienmēr domājusi, ka tas viss pāries. Martā, kad ar hemoglobeīnu 34 (norma ir 120-150) vēl kā varone, viņa pati ar savām kājām (ar nelielu stutēšanu no manis) aizgāja uz medicīnas iestādi. Bija nosūtījums uz ginekoloģisku procedūru, bet ieraugot mammas stāvokli, ātri tikai atvesti ratiņi un pārlietas asinis. Šo viņa atcerējās kā savu sliktāko stāvokli, kuru vairs nekad negribēja sasniegt. Tā mums pagāja marta beigas, līdz nonācām līdz onkoloģijas centram un baltas lapiņas saņemšanas, uz kuras bija rakstīts – dzemdes kakla vēzis 4 stadija. Jā. Lūk tur parādījās dzīves īstā realitāte, nevis tas, ko redzi filmās, seriālos, lasi grāmatās vai internetā. Tur nu mēs abas stāvējām un galvā bija viena doma – ko tagad darīt. Abas prom gaiņājām pesimismu un visu melno, un kaut kā stutējoties vēl cerējām, ka šis tad būs tas jaunās dzīves sākums. Tik daudzi taču ir izārstējušies no briesmīgākām kaitēm, tai skaitā vēža, mana mamma arī to var. Sākās starošanas un neskaitāmi medikamenti, uztura bagātinātāji, idejas, grāmatas, raksti, ārsti, smiekli un asaras. Apmēram pusgadu likās, ka teju- teju un viss būs galā. Mēs svinēsim, mēs cepsim kūkas, uzaicināsim visus draugus un radus un mamma tad visiem pateiks, kas noticis, jo līdz šim bija klusējusi.

“Es negribu nevienam teikt. Cilvēkiem izdzirdot vārdu ‘vēzis’ jau prātā nāk, kādus ziedus tie man nesīs uz bērēm. Es to negribu. Man vajag tikai pozitīvas domas.”

Un mamma kļuva tik dusmīga, ja kāds atļāvās ko pajautāt, kāpēc viņa tik tieva, vai viss kārtībā. Zināja tikai nedaudzi.

Viss likās labi, līdz oktobrim. Atkal sākās asiņošanas, šoreiz no urīnpūšļa, bet tas jau bija gaidāms, ņemot vērā, ka vēzis no dzemdes kakla bija saaudzis kopā ar urīnpūsli. Mamma pati sāka runāt, ka vajadzetu uztaisīt kādas pārbaudes, aiziet pie kāda dziednieka, kaut ko krasi mainīt, bet kaut kā.. nesanāca, un pirms 3 nedēļām viņa man teica, ka pietiek, viņa negrib sasniegt to stāvokli, kas bija martā. Dabūjām nosūtījumu un braucām uz Gaiļezeru pārliet asinis. Tajā pašā dienā dzīvokļa saimniece mums paziņoja, ka pēc iespējas ātrāk mums ir jāizvācas, dzīvoklim ir pircēji. Mamma ir slimnīcā, es zinu, ka nepatikšanas ir lielas, viena sēdēju dzīvoklī, skatījos sienā un domāju, kā..

Slimnīcā mamma palika līdz pat brīdim, kad viņas ķermenis pacēla balto karogu un viņa to atstāja. Divas nedēļas. Ļoti skumjas un grūtas nedēļas. Viņai pašai bija sajūta, ka slimnīcā viņa paliek tikai slimāka, ļoti gaidīja brīdi, kad laidīs mājās, bet vēzim bija cita doma. Tas bija izaudzis tādos apmēros, ka nosprostoja resno zarnu, vēders neizgāja vairāk kā 2 nedēļas, kā arī nieres, tāpēc pirmās nedēļas beigās, pamanīju, ka mamma ir uzpampusi un izskatās tā, kā pirms slimības, tikai šoreiz tā nebija priecīga vēsts. Abas nieres bija nosprostotas un bija jātaisa nefrostoma (plastmasas caurulītes nierēs caur muguru, kas urīnu laida maisiņos) Tūska nedaudz nogāja, slimnīcā tika taisītas vēl neskaitāmas procedūras, bet zarnu saturs kā neizgāja, tā neizgāja. Mamma sāka indēties pati sevī. Operācija, kuras laikā caur vēdera priekšējo sienu izņemtu ārā arī zarnu, lai tās saturs iet maisā bija paredzēta 19.11 – dienā, kad mamma nomira. Pa vidu bija nelaimīgās 4 brīvdienas, kuru laikā slimnīcā ir tikai dežūrārsts un šādas operācijas veic tikai akūtās situācijās. Visam pa virsu vēderā vēl parādījās šķidrums – ascīts, kas krājās un spieda uz plaušām, kas apgrūtināja mammas elpošanu. Viņai briesmīgi sāpēja, bet es tikai sēdēju uz gultas un bezpalīdzīgi noskatījos, kā mammīte lokās un vaid. Tajā dienā viņai sāka špricēt narkotiskās pretsāpju zāles. Mēs ar Mārtiņu visam paralēli ātri centāmies izremontēt dzīvokli, jo tika solīts, ka pēc zarnas stomas mammu laidīs mājās, bet vecais dzīvoklis jau pa pusei bija izkrāmēts. Gribējām, lai viņa nāk svaigā, tīrā vietā, pie dabas, mums blakus. Mēs vēl paciestos ar dzīvošanu tur, galvenais, lai tagad mammai ir labi. 16.11. mamma man raksta, lai ar Mārtiņu braucam ātrāk, jo viņa palūgs miega zāles, lai beidzot var pagulēt. (urīnpūšļa dēļ viņa vairak kā pusotru mēnesi nebija gulējusi no vietas ilgāk par 45min) Es atbildēju, ka būsim ap 16:00, uz ko viņa – lai tad braucam vēlāk, viņa pagulēs. Kad aizbraucām, mamma vairs neizskatījās pēc sevis. Viņa vēl bija miegaina no zālēm, mēs mēģinājām ar viņu runāt, bet beigās runājām tikai savā starpā. Sākām viņai priekšā lasīt Annas Sakses “Pasakas par ziediem”, bet mamma tikai gulēja, lai arī ar galvu māja, ka dzird mūs. Tajā dienā es viņai vēl jautāju vai viņa vēl tic, uz ko viņa pamāja ar galvu. 17.11 mēs atkal braucām kopā. Man uzmetas zosāda to atceroties. Mamma bija tik ļoti izkāmējusi. Viņa nebija ēdusi neko 5 dienas, jo ēdiens joprojām negāja uz priekšu, bet stāveja zarnās un radīja intoksikāciju. No viņas izskata viss, kas bija palicis pazīstams bija mati. Atkal “Pasakas par ziediem” un klusas nopūtas, mums abiem saskatoties un apzinoties situāciju, lai arī Mārtiņa ticība vēl nebija salauzta. 18.11 mēs rāvāmies pa dzīvokli, kad zvanīja ome un teica, lai braucu ātrāk nekā biju plānojusi, mammai ir ļoti slikti. Šo dienu es neaizmirsīšu nekad, jo mēs abas ļoti labi apzinājāmies, ka tā ir pēdējā diena, kad viņu redzam dzīvu. Abas sēdējām, katra savā gultas pusē un klusējot turējām mammas roku. Ome slapināja viņai lūpas, es centos ar salmiņu kaut nedaudz ieliet viņai mutē ūdeni. Ārā bija fantastiski skaista diena, līdz saule sāka rietēt aiz slimnīcas jumta un debesis iekrāsojās tik skaistas.. paldies par tik skaistu mammas pēdējo saulrietu. Mamma bija nemaņā. Miega zāles un pretsāpju zāles bija radījušas tik lielu mākoni, ka tikai pēc skaļa jautājuma viņa vārgi papurināja galvu. Pārējo laiku tikai lēni grozījās pa gultu, kamēr mēs stutējām spilvenus viņai aiz muguras, lai viņa varētu tādā pozā nogulēt, jo spēka sevi noturēt viņai nebija. Vakara pusē mani izsauca daktere, mēs daudz ko izrunājām un tad man tika dots apstiprinājums tam, ko nebiju īsti atļāvusies skaļi pateikt – cerības ir pielīdzināmas nullei. Operāciju vairs nevar veikt, jo viņa to neizturētu. Vienīgais, ko var darīt, ir atvieglot sāpes. Mēs bijām ar viņu tur pie gultas 8 stundas, kurās kopā ar omi raudājām, garās klusuma pauzes ik pēc brīža aizpildījām ar kādu teikumu un vienkārši bijām. Skaudrā patiesība. 3 paaudzes vienā mazā slimnīcas palātiņā, un vidusposms no šīs ķēdes lēnām dziest. Atvadoties, mēs zinājām, ka atvadāmies pavisam. Kad nobučoju viņas pieri un nočukstēju “es Tevi ļoti, ļoti mīlu, mammīt”, viņa vēl vārgi pamāja ar galvu, lai arī visu dienu nezinājām, vai viņa vispār apzinās, ka tur atrodamies. 

19.11 Tākā pa nakti man nebija ārsti zvanījuši, zināju, ka mamma vēl ir dzīva un ar Mārtiņu sarunājām pie viņas aizbraukt ap 14. 13:12 man zvanīja daktere un paziņoja, ka pirms 8 minūtēm mamma ir aizgājusi. Vēlāk papīros miršanas iemesls – vēža toksikoze.

Mana mammīte, mana labākā draudzene, tuvākais cilvēks un mīļākais klēpis. Lai arī no ārpuses izskatās, ka turos, iekšā ir haoss. Iekšā ir vētras un plūdi un tas viss skalo ārā manu dvēseli. Ik pa laikam uzplaiksnī skaistas atmiņas vai viņas smiekli. Šodien jau biju paņēmusi rokās telefonu, lai piezvanītu mammai un pajautātu, kā viņai iet un vienkārši papļāpātu par dzīvi, kā to tik daudz darījām. Vēl nesen ielīdu mammai klēpī, lai viņu samīļotu.. tik daudz tagad atdotu, lai varētu vēl vienu reizīti tā izdarīt.

Mana mamma ir varone un tāda vienmēr man paliks. Pēdējās divas nedēļas slimnīcā, katru dienu norunājām 3-4h stundas par dzīvi. Viņa man stāstīja dažādus notikumus, par kuriem nekad nebiju prasījusi, lietas un vietas no savas dzīves, un pēc katra otrā teikuma raudāja. Asaras mijās ar smiekliem un vēl nemirstošo cerību. Viena no viņas pēdējām vēlmēm, starp sāpēm, kad atrada ērtāku pozu, kurā nesāp, bija ar suņiem, mani un Mārtiņu aizbraukt uz jūru pastaigāties un nobudīt picu. Cik vienkārši vai ne? Bet to viņa tik ļoti gribēja. Siltu kanēļmaizīti ar izkusušu cukuru. Lai arī pati vairs neko nevareja ieēst, viņa tik ļoti sapņoja par gardumiem, kurus mīlēja.

Mana mamma ir.. bija fenomenāls cilvēks. Un to pierādīja tie daudzie cilvēki, kas bija atnākuši uz bērēm. Katru viņa aizskāra citā veidā, tagad tikai atliek mums to visu atcerēties gan prātā, gan sirdī.

47 gadi nav vecums, kad aiziet, ja vēl nesen esi sapņojis par vecumdienām ar 100 svecītēm kūkā, mazmazbērneim apkārt un nemirstošu prieku un sparu, savu podiņu cepli un cūku Rozi, kas steberē pa pagalmu. 21 gads nav tas vecums, kad palikt bez mammas – paša tuvākā cilvēka pasaulē..

Paldies jums, mīļie, kas mūs stutēja, deva padomus, bija balkus un palīdzēja, kā nu katrs mācēja. Jums nav ne jausmas, cik daudz mums tas nozīmēja. Mārtiņš un mani tuvie.. te bija mūsu melnā un dziļā bedre, pie kuras malas stāvot jau kļūst bail, bet viņi nebaidījās lekt iekšā mums blakus un darīt visu, kas viņu spēkos, lai mēs tur augšā saskatītu gaismu. Man nav ne jausmas ko piedzīvoja mana mamma. Kādas bija viņas domas, jūtas un apziņa par šo visu, es zinu tikai tik, cik viņa man stāstīja, bet cik bija vēl iekšā, cik tumši un skumji kakti var būt cilvekam, kuram jau pie diagnozes atklāšanas pasaka – mēs vairs neko nevaram darīt, ir jau par vēlu… man nav ne jausmas. Es centos, cik varēju, lai būtu visstabilākais atbalsts un visstiprākais plecs, reizēm man tas izdevās, reizēm nē, bet šī skaudrā realitāte bija kaut kas neaprakstāms.

Bet, mām..piedod, ka nespēju Tevi šeit noturēt, neizdomāju kādu labāku veidu, kā izārstēt, un neizdarīju mazliet vairāk.. varbūt tad Tu būtu vēl man blakus..  bet mammīt, es zinu, ka vienmēr būsi ar mani. Tagad Tu esi mans sargeņģelis.

Es Tevi ļoti, ļoti mīlu..

zanete



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *