ALMA (DZEMDĪBU STĀSTS)

Visa vasara paskrēja vienā pūtnienā. Sāku strādāt Dzemdību nama Prenatālās diagnostikas centrā, voluntēju pie vecmātes Baibas Koknevičas Dzemdību centrā. Jaunas iespējas, jauni piedāvājumi, fantastisks darba kolektīvs un lieliski kolēģi. Gustava apgriezieni pusotra gada vecumā bija fantastiski, čubinājāmies šuru turu un, kad vasara lēnām sāka iet uz otru pusi, uzzinājām, ka mums pievienosies vēl viens. Ap 10. grūtniecības nedēļu sākās grandioza toksikoze, kura mani nogāza līdz novembrim. Tāds “zombijs” nebija vēl piedzīvots. Sliktumi rītā, vakarā un pārpasaulīgs nogurums ar kuru netiku galā, tāpat kā ar ikdienas pienākumiem un sevi. Beidzās toksikoze, sākās strutojoša gudrības zoba epopeja. Beidzās tā – sākās Epšteina Barra vīrusa apkarošana. Pēc tās nāca mazi vēdera vīrusi, bezgalīgas saaukstēšanās, neforša anēmija, ziemas vitamīnu trūkums. Dēlam jauna vide, auklīte un tad dārziņš, kurā, kā jau kārtīgam bērnam, ir nemitīgi jāslimo. Tuvojoties pavasarim es jau vairs nezināju vai plēst matus, smieties, raudāt, jo visa bija daudz par daudz. Paldies Dievam nāca Meksika, BET arī ne bez starpgadījumiem, jo suns izdomāja pielīst pa tuvu citam sunim un bija nopietni jādakterē, galvenā dēla aukle / ome izdomāja sevi Alpos salauzt un mēs jau skrienam ar pieri sienā, jo rokas nolaižas, ka nekas nenotiek vienkārši. Īsi pirms brauciena vēl USG uzzinājām, ka meita vēderā balansē svara un izmēru ziņā zem normas apakšējās robežas. Anēmija, antibiotikas, nemitīgās slimošanas un citu nezināmu iemeslu dēļ Alma bija pavisam maziņa, kas mums radīja papildus stresu. Ar visu to nopūtāmies – “Give it to God and go to sleep” un visas savas klapatas atstādami Latvijā, divatā devāmies uz tālo Meksiku (par to kā mums gāja lasi ŠEIT). Divas nedēļas ēdām augļus, baudījām sauli, fantastisko Meksikas kultūru, krāsas, Karību jūru, divvientulību un vēl un vēl. Īsts medusmēnesis un atpūta no vāveres riteņa mājās. Grūtniecības beigas un dekrēts pagāja vienā tusnīšanā. Neatceros, ka tik daudz būtu stenējusi un pūtusi ar Gustavu. Mana teorija ir, ka ar otro ir drusku fiziski grūtāk, jo, ja ir tik maza starpība kā mūsu abām atvasēm – divgadnieks vēl grib opā, jāliecas, jārāpo, jāņemas un es biju pilnīgi beigta, cik grūti. No vienas puses gribējās vēl drusku pabaudīt grūtniecību, jo tas ir tik fantastisks laiks, no otras – ātrāk piedzemdēt, lai beidzot var uzelpot un skriet. Un tad visam skaisti kā ķirsītis uz kūciņas saslima mūsu vecmāte. Man grūtnieču hormonu vētras histērija, jo “Nevienam citam tā neuzticos. Bez viņas nevaru un negribu. Man bail, man bail, man bail.” un kārtīga drāma. (Es esmu līguma dzemdību advokāts, jo zinu, cik daudz tomēr dzemdībās ir atkarīgs no labas vecmātes un veiksmīgas sadarbības). Kājas krustā uz nedēļu (jau 37. nedēļā likās, ka esmu gatava un meita varētu dzimt) un gaidam, kad Baiba atveseļosies.

– 26.03. –

Cik svētīgs bija viņas (vecmātes) zvans pirmdienā ar tekstu “Žanet, zaļā gaisma.”

– 27.03. –

Aizbraucu pie saviem mīļajiem kolēģiem uz Dzemdību namu pierakstīt toņus un pačalot par to, cik ārā fantastiski skaists un saulains laiks. Aprunājos ar dakteri un arī no viņas savā 38. nedēļā saņēmu “zaļo gaismu”, ka nu jau bēbis būs nedaudz paaudzies un pieņēmies svarā, visam jābūt kārtībā. Abas atvadījāmies ar tekstu – rīt tiekamies ar visu bērnu. Hi-hī ha-hā ar kolēģēm, un, braucot mājās, palēkdamās ar mistisku enerģijas pieplūdumu vēl izkāpu Dzegužkalnā viena nedaudz pastaigāties. Dēlam šodien vārda diena un mājās vīrs taisa lielo talku – mazgā logus un grīdu. Mēs visi trīs kā pusjukuši dejojam pie La Cucaracha un citiem mūsmāju hītiem. Visu dienu kaut kas drusku velk, bet tik nenozīmīgi, ka īsti nepievēršu uzmanību. Ap 21niem paskatos pulkstenī un tās 3-4 reizes, kad kaut ko jūtu vēdera lejasdaļā ir ar 10-20 min starpību, bet ej Tu sazini, dzemdību sāpes jau garām točna nepalaidīšu. Uzrakstu vēl vakarā Baibai “vai tas varētu būt gļotu korķis…” un mēģinu nolikt gulēt Gustavu, kas nekad nav bijis viegls uzdevums. Parasti, kamēr brāli lieku gulēt, māsa liekas, ka izrāpsies pa muti laukā, jo vakaros bumsījās tik traki, ka man nelabi metas, bet šovakar pat viņu bakstot, īsti nevaru dabūt kārtīgu atbildi. Pirms pusnakts uzrakstu Baibai, ka laikam aizbraukšu uz uzņemšanu pierakstīt toņus, jo man nepatīk, ka nevaru viņu pamodināt. Atbilde – “Jā, lai sirds mierīga. Es esmu namā ar līgumu”. Man šajā brīdī lampiņa galvā, jo arī Gustavs būdams lojāls pret Baibu izvēlējās dzimt dienā, kad viņai bija dežūra. Paķēru mazo dzemdību somu līdzi, ja nu kas, un atstāju puišus mājās ar lielo koferi. Atrunājam, kas Mārtiņam jāņem un jādara, ja nu . . . Pusnaktī mierīgi aizbraucu līdz darbam, vienu reizi varbūt kaut kas iesāpās, bet nasing spešal. Kolēģe pieliek mani pie toņiem, un tie, lai arī labi, ir drusku monotoni. Pamodināt Almu nevaru, paralēli ar Baibu sarakstos, bet uzņemšanas vecmāte pasauc dakteri, lai izdomātu, ko ar mani darīt. “Tā pirms dzemdībām var būt, ka bērns ir mierīgs un taupa spēkus – brauc mājās un nesatraucies, jo toņi ir labi”. Es pakratu ar galvu, bet pēdējā brīdī, gandrīz vai uz atvadām, tomēr iepīkstos, ka laikam, ka gļotu korķis ir ārā un man visu dienu kaut kas drusku pasāp, bet nevar saprast un nekas nopietns. “Labs ir, kāp uz galda, paskatamies…. Oo, 5 cm, ejam dzemdēt.”

– 28.03. –

“Mārčiņ, sauc brāli pie Gustava, paņem koferi un brauc šurp. 5cm un mani vairs nelaiž mājās. Braucu augšā pie Baibas. Zvani, kad esi klāt.” “Baibiņ, braucu augšā pie Tevis – 5cm.”

Tieku sev tik pazīstamajā vidē, kur vēl salīdzinoši nesen biju klāt citu bērniņu dzimšanas dienās, un tākā vajag saprast vai kaut kas notiek, nolemju sāpes drusku piefiksēt telefonā. Izpūšu, iekārtojos, atbrīvojos, esmu te, Mārtiņš tūlīt būs un mana mīļākā vecmāte ir pie sāniem. Viss ir kārtībā un pat ir piepildījies – dzemdēt naktī un pustumsā, ko gribēju ar Gustavu, bet nesanāca (Gustava dzemdību stāsts). Līdz ar nomierināšanos beidzot sāk arī regulāri sāpēt ar 4-6 minūšu intervāliem. Mēģinu atrast ērtu vietu, kur atslābināt ķermeni uz kontrakciju, bet to ir grūti izdarīt, jo gribās kaut kur iekarāties, lai atbrīvotu kājas un savu apakšgalu. Uz brīdi ērti iekārtojos četrrāpus, galvu liekot uz rokām, kas saliktas uz krēsla. Tā sagaidu vīra kungu un atkal jāpieraksta toņi. Dzemdību gulta mani nevilina, bet tomēr noliekos tur uz sāna, lai pierakstītu sirds toņus un kontrakcijas, taču pēc 15 min es vairs tādā pozā nevaru izturēt un metos atpakaļ četrrāpus. Labā ziņa – ir pilnīgi skaidrs, ka dzemdību darbība ir sākusies, jo jāpūš un jākoncentrējās ir traki. Ap diviem tieku savā svētnīcā – dušā, bet johaidī, cik tā ir maza un cik man ir neērti. Atkal nav īsti kur pieķerties, nav kur pakarāties. Apsēžos uz bumbas, bet tā nav labi, stāvu kājās – arī nav labi. Mīcos četrrāpus mazajā kabīnē, jo, vells, vai ar Gustavu arī šitā sāpēja? Tagad pat augļūdeņi joprojām ir veseli, kam vajadzētu “mīkstināt” dzemdību sāpes, bet es jau perinu domas par smieklu gāzi. Leju karstu ūdeni sev uz vēdera un drusku vairāk par stundu tur mīcos un pūšu, drusku pavemju, drusku pavaidu. Mārtiņš kā drošsirdīgais aizstāvis sēž blakus uz poda, padod dzeramo ūdeni un atgādina, kāds es esmu malacis, kas nedaudz palīdz, jo šoreiz liekas grūti. Tā tur četrrāpus šūpojoties, īsi pēc trijiem noiet ūdeņi un es palūdzu Mārtiņu saukt Baibu, jo pieredze rāda, ka pēc ūdeņu noiešanas Alma varētu ātri sprāgt laukā, un man sāk pamazām parādīties vēlme spiest. “Baibu, ūdeņi nogāja, lūdzu, paskaties atvērumu, es vairs nevaru gaidīt. Gribu kaut ko darīt.” Knapi izkāpju no dušas, bet sāpe pārņem un iekrampējos savā vīrā tā, ka liekas, ka nogāzīšu mūs abus. Baiba vēl prasa vai viņai ķert tepat tualetē, Mārtiņš saka, lai ātri ejam uz gultu, bet man tagad, tieši tagad sāp tā, ka nevaru pakustēties, tāpēc spēju vien nobļauties “PAGAIDI, MAN SĀP!” (Par šo jūtos drusku vainīga pēc tam, ka esmu sabļāvusi 😀 ). Kontrakcija itkā pāriet, bet viss notiek tik ātri, ka sapsihojos un liekas, ka sāp visu laiku un vairs nevaru atiet un sakoncentrēties. Kājas trīc, apguļos savā jau ierastajā dzemdēšanas pozā uz sāniem. “Mārtiņ, lūdzu, turi man kāju.” “9cm. Ja gribi spiest, saki.” Es vairs neko nezinu un nesaprotu, viss sāp un spiešana nāk automātiski, bez domāšanas. To pēdējo centimetru nedaudz pieturot, viena kontrakcija : “Sāp? Nāk? Tad spied . . . ” Otra kontrakcija “Reku pakausis, kas pa matiem! Spied, spied, spied . . .” Es vēl nodomāju, ka nu gan Baibiņa muld, jo ar Gustiņu līdz pakausim bija vismaz pusstunda jāgaida, bet te ir vien pāris minūtes pagājušas. Paskatos uz Mārtiņa seju un viņa acis liecina, ka tas točna ir pakausis. “Man plēš!” Trešā kontrakcija : “Tagad lēnām un ar mīlestību. Pūt, pūt, nespied! Pūt. Žanet, ķer savu bērnu!” KOAA? JAU? “Žanet, ķer ciet!” Kaut kur aizķeros viņai aiz kakliņa vai padusēm vai kas nu pirmais bija aiz kā aizķerties, es ķeru mūsu meitu.

– 3:23 –

“Paldies, ka iznāci no manis. Čau, pele!”

Šoreiz viss notika tik ātri, ka sastresojos un ne spēju izsekot līdzi, ne adekvāti noreaģēt. Cik labi, ka bija Mārtiņš un cik labi, ka bija Baiba, jo savā iekšējā haosā es dzirdēju viņas norādes un bija uz ko koncentrēties. Divas balsis, ko acīmredzot, mana zemapziņa dzird.

Dzemdību ilgums – nepilnas trīs ar pusi stundas. Spiešana 8 minūtes. Man pat ir drusku kauns tādus ciparus saukt, jo liekas nepieklājīgi ātri, zinot, cik ilgi sievietes mēdz dzemdēt. Sanāca kā no grāmatas – otrās dzemdības divreiz ātrākas kā pirmās (Ar Gustavu kopā bija nepilnas 8h). Šoreiz gan likās sāpīgāk, kas visticamāk ir tāpēc, ka kontrakcijas tādā tempā pieņemās spēkā, ka es nepaspēju pie tām lēnām pierast. No vieglām vilkšanām ļoti īsā laika posmā tika uzgriezts maksimums.

Paldies, Baibiņ, ka ar šo turbobērnu nosargāji manu apakšgalu veselu. Vēl viens pierādījums, cik svarīga ir sadarbība un uzticība. Cik svarīgi, ka blakus ir ĪSTĀ vecmāte. UN mans Mārtiņš. Katram savs stāsts un situācija, bet es bez viņa nekur. Dzīvojot līdzi šos gadus tam, kā es lēnām pati par vecmāti topu – viņam viss liekas tik normāli, dabiski un pašsaprotami, ka es jūtos tiktiktik pateicīga, ka bez vārda runas varam kopā sagaidīt tos, ko esam kopā radījuši. Pat, ja būtu jādzemdē vēl ašpadsmit reizes, nav citu divu cilvēku ar ko kopā es gribētu sagaidīt dzimšanas dienas.  

Vēlāk pa dienu, kā jau norunāts, nogāju pie savas dakteres un kolēģiem ar bērnu uz rokām. Vīrs un vārds, mīļie.