MĪĻAIS 2014….

Es nesākšu ar “Šis ir bijis briesmīgākais gads manā dzīvē”, bet gan ar – Paldies. Paldies, 2014., par to, ka iemācīji man, kas ir bailes, izmisums, bezcerība, sāpes un parādīji, ka esmu stiprāka, nekā man pašai jebkad ir licies. Paldies, ka devi man iespēju izbaudīt pašas augstākās virsotnes un dziļākās bedres, kādas esmu piedzīvojusi savā apzinātajā mūžā. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka šogad esmu izbaudījusi pēc Ziedoņa vārdiem to, ka nav laiks. Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti.

Savu ellišķi sāpīgo pusi es esmu atrunājusi jau gana, bet vēlreiz gribēju pateikt paldies ikvenam un katram, kas bija ar mums. Paldies pa katru labo domu un vārdu, katru emociju un atbalstu, ko devāt. Reizēm bija tik grūti pieņemt palīdzību, jo neesmu pie tā radusi, bet ir grūti pateikt vārdos, cik nozīmīgs man bija katrs zvans, sms vai tikai atbalstoša doma.
Paldies ārstiem, cilvēkiem ar plašāku skatu, draugiem un radiem, kas mūs turēja un stutēja. Paldies, mīļie draugi, ka palīdzējāt pārvākties no vecās dzīvesvietas uz jauno, un veltījāt savu laiku, kad visā virpulī mums pietrūka roku, lai visu izdarītu. Paldies uguns Dieviem un podnieku draugiem, ka bijāt kopā, ar mammu viņas īstajā sirdslietā, kurai diemžēl netika dots pietiekami daudz laika, lai attīstītos tiktāl, kā viņa gribēja. Paldies filmu vakaru draugi… tieši caur grūtībām laiks atsijāja tīro un patieso. Jūs man esat no zelta, visi kā viens, lopiņus iesakaitot. Paldies tiem retajiem un fantastiskajiem cilvēkiem, kurus saucu par draugiem. Paldies manai un Mārtiņa ģimenei. Jūs esat mana stiprā klints. UN visbeizot.. Mārtiņ. Vārdu ir par maz, lai pateiktu Tev paldies par visu. Tu man esi apbrīnojams un nenovērtējams no galvas līdz kājām. Mīlu Tevi.

Šogad ir noticis ārkārtīgi daudz, bijuši tik daudz smiekli, asaras, laimīgi un ne tik laimīgi brīži, bet mani divi galvenie atskaites punkti, ar kuriem es atcerēšos šo gadu ir mammīte un visas emocijas, pieredze, sajūtas, kas mani ir situšas un rūdījušas. Nebūtu godīgi teikt, ka viss bija tikai melns, nē, mēs daudz ko guvām no šī visa. Iemācījāmies priecāties par sīkumiem, runāt atklātu valodu, baudīt brīžus, gardu ēdienu, pasakainas smaržas un visu, kas mums dots. Mēs iemācījāmies no sirds, acīs skatoties pateikt “es Tevi mīlu”. Iemācījāmies apskauties un teikt labus vārdus. Iemācījāmies būt šeit un tagad.
Otrs bija Mārtiņa bildinājums. Visa mana dzimšanas diena, kas bija tik rūpīgi izplānota, prieka pilna un neaizmirstama. Tik skaista diena, ka laimes asaras plūda kā no pārpilnības raga. Tagad zinu, ka bez elpas var palikt arī no prieka asarām.

Mīļais 2014, paldies, ka darīji mani stiprāku un labāku. Paldies, ka iemācīji patiesās vērtības un devi pieredzi visam mūžam. Es atvados no Tevis nevis ar dusmām vai riebumu, bet ar nopūtu un mieru pēc vētras. Jūra pamazām sāk atiet no vēja brāzmam, viļņi norimst un mākoņi sāk izkliedēties.. Tā nu ar cerīgu skatu lūkojos uz priekšu, jo 2015. solās būt skaists un nozīmīgs gads..