MAMMA BEZ MAMMAS

MAMMA BEZ MAMMAS

Šis ir mans stāsts un manas pārdomas pēc visa, kas bijis.

Pēc lielām vētrām nāk spožas un saulainas dienas, bet vētru stiprums un posts tāpat paliek sirdī un atmiņās. Es esmu mamma bez mammas. Mana mamma ir debesīs, citā dimensijā – tur, kur ir labi, tur, kur ir daudz mīlestības un gaismas, un viņa ir pelnījusi to visu un vēl vairāk.

Man joprojām, katru mīļu dienu, viņas pietrūkst un es domāju, ka tā būs vienmēr, bet esmu samierinājusies. Es jūtu līdz ikkatram, kurš ir atvadījies no mīļā, jo zinu kā ir, kad sāp tik ļoti, ka šķiet – tas izraus caurumu un nekad nepāries. Zinu kā ir, kad tik izmisīgi gribās padalīties priekos un bēdās ar kādu, kurš ir aizgājis.
Grūtniecība bija viens no maniem mīļākajiem dzīves posmiem, tāpēc bija tik skumji, ka nevarēju tajā dalīties ar viņu, palūgt padomu, kad tāds bija vajadzīgs. Grūtniecība man deva pilnīgi citu skatu uz mammu – pateicības un burvības pilnu. Beidzot, kad pati esmu kļuvusi par mammu, es spēju no sirds novērtēt visu, ko viņa darījusi manā labā. Jā, tikai tagad, iejūtoties mammas ādā, es beidzot saprotu. Grūtniecības laikā es jutos mammai tik tuva (lai arī nekad neesam bijušas tik tālu viena no otras – katra savā saulē) kā nekad.

Psiholoģijā ir vispārpieņemti 5 sērošanas posmi, kuriem ikvienam ir jāiziet cauri. Es sāku domāt, kā es pusotra gada laikā tiku tiem cauri.

1. Noliegums – Šis posms man bija pirms mamma aizgāja. Atceros, ka daudzi man teica, ka esmu tik stipra un apņēmīga. Iekšā es jutos pārbijusies un nolieguma pilna. Es neticēju, ka kas tāds var notikt ar mums. Neviens nekad nevar noticēt, ka tas notiek ar viņu.. “Kāpēc?”.

2. Dusmas – Kā šodien atceros, ka pāris dienas pēc bērēm biju nikna uz mammu, ka viņa nav varējusi saņemties, ka atstājusi mani. Dusmojoties arī zināju, cik tas ir bezjēdzīgi, bet neko nevarēju sev padarīt..

3. Kaulēšanās – Šo fāzi es īsti neatceros sev.

4. Depresija – Cik daudz reižu es sēdēju bezpalīdzības pilna un ļāvu asarām straumēm plūst, ļāvu vētrām sevi plosīt, ļāvos atmiņām un sevis žēlošanai. Bija neizsakāmi skumji, bet cauri tam visam es centos laist sevī mīlestību, lai varētu to sūtīt mammai. Man vajadzēja saņemties, jo zināju, ka manas sāpes un asaras viņu apgrūtina, zināju, ka viņa grib, lai esmu laimīga un dzīvoju tālāk.

5. Pieņemšana – Ar prātu esmu sadzīvojusi ar domu, ka mammas vairs nav man līdzās. Ar prātu.

Ar šo visu es gribēju teikt – izraudies, ļauj vaļu emocijām. Izdusmojies, izbļaujies, palaid to visu vaļā. Ļauj brūcēm asiņot un attīries. Asaras dziedē, tās izskalo ārā sāpes un rūgtumu, tāpēc ļaujies asarām, ja tās plūst, bet caur sāpēm centies neiegrimt purvā pa dziļu. Pēc kārtīgas asaru straumes mēģini atrast lietas un vietas, kas uzrunā, kas aizrauj, kas liek smaidīt un atgādina, ka būt šeit – tā ir dāvana, kuru nedrīkst nepieņemt un pazaudēt, jo…

Dzīve turpinās, lai arī šķiet, ka tā ir apstājusies. Neviens šajā saulē nav uz palikšanu, bet mēs esam šeit ar kādu mērķi. Iegrimstot sērās nedrīkst aizmirst dzīvot tālāk un palaist garām burvīgās lietas sev apkārt.

Mani dziedēja daba, mīļie man apkārt un silta, silta sajūta, ka, lai arī mammas nav šeit, es zinu, ka viņa mani nekad nepametīs.

Esmu neizsakāmi pateicīga mammītei, ka viņa mani iznēsāja, gaidīja un deva dzīvību. Pateicīga par visām mazām un lielām dzīves mācībām, ko man devusi, kā arī par 21 gadu, ko viņa ar mani kopā pavadīja. Grūtniecība, dzemdības man radīja jaunu cieņu, sapratni, pateicību manai mammai, par to, kam gāja cauri viņa, lai pasaulē nāktu es, bet tas radīja arī  jaunas sāpes, jo esot stāvoklī tik izmisīgi vēlējos padalīties ar viņu, gūt padomu.

Esmu mamma bez mammas, bet viena no mana dēla omītēm ir eņģelis. Kad Gustavs paaugsies mēs stāstīsim viņam, cik traka, radoša, dzīvespriecīga bija viņa omīte, cik skanīgi smiekli un meistarīgas rokas viņai bija. Viņa nekad netiks aizmirsta un, lai arī tikai caur atmiņām, fotogrāfijām un stāstiem, mūsu ģimenē vienmēr būs dzīva.

zanete

Mans stāsts par mammīti un visu, kas notika atrodams sadaļā – Par debesīm



2 thoughts on “MAMMA BEZ MAMMAS”

  • Paldies….!!!! Manai četrgadniecei ir trīs eņģeļi: abas vecmāmiņas un viens vectētiņš. Kad dārziņā bija koncerts vecvecākiem, mana meita vaicāja, vai vecmāmiņa, omīte unopītis ir apsēdušies uzmākoņa dzer tēju un klausīsies koncertu? Es tik ļoti dzīvi to ainu iztēlojos!!!! KOncerts bija burvīgs!

  • Tik ļoooti pazīstami.. pat šķiet, ka to esmu uzrakstījusi es.. paldies, ka ietērpi šīs sajūtas vārdos ❤

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *