GARŠĪGĀS UN SIEVIŠĶĪGĀS.

GARŠĪGĀS UN SIEVIŠĶĪGĀS.

Kamēr naktis šķiet garas, kamēr Gustavs knosās un spārda segu, tumsu un klusumu pārtraucot ar baudpilniem piena malkiem, es sērfoju pa interneta plašumiem. Ja ne tā, tad acis krīt ciet, bet man patīk baudīt nakts mieru ar sava bērna čāpstieniem, tāpēc ar vienu aci es sērfoju un es atrodu. Vecais bilžu albums Pinterests, kurā var atrast baudu acīm. Teksti un mežģīnes, ziloņi, mazi rausīši, pamācības, kā organizēt skapi, krāsas un šaltis, tekstūras un.. tā šaudoties visam cauri un, saglabājot visu pēc kārtas, es uzskrēju virsū šai dāmai, un, ak, es nespēju vairs noraut acu. Cik skaista, cik sievišķīga, cik mīksta un maiga. Pilnīga, smaržīga, garšīga. Es skatos un baudu viņas apaļumus un miesu. Jā, arī man ir sava “siena” ar tievām, muskuļainām, ar atstarpi starp ciskām, izteiktiem atslēgas kauliem, milzu dibeniem un uztrenētiem peļu vēderiem, kurām gribētu līdzināties, bet viņas šķiet tik tālu, tik neaizsniedzamas, tik tā, lai pasapņotu.

Mārtiņš man saka, Tu esi tik skaista. – Kur tad es, ar pēcdzemdību punci un plakanu dibenu, bālu miesu un melnām pēdām. Es nolaižu acis, pasaku paldies. Bet saka vienreiz, otreiz, desmito, trīssimtpiekto reizi. Ko viņš mānās? Kā skaista? Ar riepiņu un mīlas rokturīšiem, matiem copē, bez kosmētikas – ne tuvu tām ar atstarpi starp ciskām un sešiem kubiciņiem vēdera priekšā, tām, kas ir etalons un tālais sapnis. Bet viņam es esmu skaista.

Es skatos uz burvīgo dāmu, ko atradu Pinterestā un sāku domāt.. kāpēc tās ar atstarpi starp ciskām un izteiktajiem atslēgas kauliem ir etalons? Kāpēc viņu stingrās miesas tiek celtas saulītē, bet sievišķīgie apaļumi tiek, ja ne smagā cīņā dzīti nost, tad vismaz apraudāti? Mani iedvesmoja Ievas Cipruses blogs par kautrēšanos. Kāpēc mēs kautrējamies par saviem matiem, saviem apaļumiem un acu krāsu? Kāpēc domājam un šaustām, un ģērbjam un pārģērbjam, mēģinām iestīvēties, noslēpt, piesegt savus garšīgos sānus un pilnīgos gurnus, uzpūst plakanos dibenus, pacelt mazās krūtis un notušēt lielās?

Skatoties uz šo bildi man gribās domāt, ka sievišķība un skaistums neiet roku rokā ar 90x60x90, kubiciņiem vēdera priekšā, matiem līdz dibenam vai krūtīm pie ausīm. Stalta stāja, siltas miesas, garšīgi sāni, pacelta galva. Pirmatnēja, stipra, sievišķīga, pašpārliecināta. Ak, kā man patīk dāma bildē. Tik sievišķīga, tik stipra. Kā es gribētu mācēt tāda būt. Būt pašpārliecināta un nemulst, kad vīrs man saka, ka esmu skaista. Kā gribētu nebaidīties un nekautrēties no savas riepiņas un mīlas rokturīšiem vai plakanā dibena.

Es mīlu garas kleitas līdz zemei, plandošus audumus un mežģīnes, jasmīna un rozes aromātu. Es mīlu basām kājam doties pļavā. Tā es mācos būt sievišķīga, mācos būt pirmatnēja. Viegliem soļiem, dungojot, klusējot, elpojot un sajūtot. Es mācos sevi mīlēt.

zanete

071a8938ff4352598a9dbc32d3d32a56



4 thoughts on “GARŠĪGĀS UN SIEVIŠĶĪGĀS.”

  • es arī nesaprotu! Un arī es neticu, kad draugs to saka no visas sirds.. bet dziļi iekšā es apzinos, ka viņš nemelo un dažreiz pat pašai liekos skaista, kad pie spoguļa fiksi nopētu sevi, tā – garām ejot! Varbūt tas ir mūsu laikmets, sociālie portāli, reklāmas, žurnāli..jo visskaistākā es sajūtos, kad nedaudz “ielienu” sevī. Ieelpoju dabu, pavadu laiku tikai ar mīļajiem un nedaudz norobežojos no interneta sadzīves – nu izņemot foršu blogu lasīšanu 🙂

    • Es esmu ievērojusi tieši to pašu, ko saki – kad drusku norobežojas, tad nemaz tas velns nav tik melns un apaļumi ar vairs neliekas tik šausminoši, bet pat pievilcīgi! 🙂

  • Es pēc dzemdībām vēl joprojām reizēm sajūtos “nesievišķīga” un “neglīta”, bet vīrs ir tieši tas, kurš man reizēm atgādina, ka viņš mani mīl tādu, kāda esmu un patīku viņam ar visiem pēcdzemdību apaļumiem, nu jau nošļukušajām un mazajām krūtīm, ko dēls izēdis tukšus un sausus, kā arī to pašu plakano dibenu, kuram vairs nav formas kā pirms tam. Reizēm man gribas, raudāt, reizēm smieties, reizēm dusmoties, bet galu galā, kuru gan es cenšos apmuļķot – man jau nevienam citam nav jāpatīk, kā tikai pašai sev un vīram. Dēlam nu jau 6 mēneši un tikai tagad palēnām esmu sākusi sevi pieņemt tādu, kāda esmu. Cenšos nesaskatīt mīnusus, bet vairāk plusus sevī, savā ķermenī’, jo galu galā esmu taču mamma, ne vairs jauna meitene. 🙂

    • Uhh, lai izdodas atrast zelta vidusceļu un dot sev iespēju justies labi un komfortabli savā ādā! 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *